Sveikas,
Esmu nedaudz apmulsusi, gribētos dzirdēt viedokli no malas par savu "problēmsituāciju", protams, ka gala vārds piederēs man, tomēr vēlos padalīties un dzirdēt ieteikumus.
Kā jau noprotat, tad šī ir kārtējā attiecību problēma. Tātad - esmu bez 1 mēneša 27 gadus veca, viņš - bez 2 mēnešiem 31 gadus vecs. Abi esam patstāvīgi un izglītoti.
Bijām pazīstami jau gadus 4, iepazināmies darbā, tajā laikā mums bija ļoti labas attiecības, lai arī sen jau vairs tur nestrādāju, bet kontakts mums nezuda visus šos 4 gadus, periodiski apmainījāmies ar e-pastiem, jo, ņemot vērā, ka viņš tajā laikā bija precējies un man bija draugs, es apzināti tikties klātienē nevēlējos, lai arī viņš aicināja. Šovasar izšķīros no sava drauga, nomainīju telefona numuru un izsūtot jauno tuvākajiem draugiem, uzsākām ar viņu sarunu un nolēmām satikties. Satiekoties konstatējām, ka abi esam brīvi un līdz ar to sākām pavadīt daudz laika kopā. Viņš jau gadu ar sievu kopā nedzīvoja. Tā nu, pavadot kopā nedēļas nogales pie dabas, izbraucienos un tml, starp mums uzplauka jūtas un kļuvām par pāri.
Ir pagājis pus gads un man liekas, ka mūsu attiecības nevirzās nekur, tās ir tik pat nenopietnas kā līdz šim. Laiku pavadam kopā reti, jo abi esam aizņemti, pēdējā laikā bieži arī grib tikties ar draugiem. Nav viņš nekāds tusētājs un baigais apkārt skrējējs, bet, tomēr, jūtu, ka pēdējā laikā draugi ir stipri lielāka prioritāte kā es. Šodien runājām un aizrunājāmies par mūsu attiecībām, par to kā mēs tās redzam nākotnē. Viņa mērķis nākotnē ir jauna ģimene un bērni. Esmu šad tad izmetusi, ka liela vēlme pēc bērniem man nav, bet nēesmu teikusi kategorisku nē. Viņam šīs manas runas radījušas pamatīgas šaubas. Atzina, ka šobrīd vēl nav nobriedis nekam nopietnam, tajā skaitā kopdzīvei, jo gribas vēl patrakot, ar draugiem satikties, pabūt šad tad vienam un tml. Bet tajā pašā laikā attiecības ar mani ir svarīgas un pārtraukt nevēlas, arī neko "labāku par mani" nemeklē un nevēlas, arī mūsu kopdzīvi redz un mani kā viņa bērnu māti arī, bet līdz tam ir jānobriest.
Protams arī pa vidu mums vēl ir trešais, proti - viņa deviņgadīgais dēliņš, kurš man ir pieķēries un arī es viņam sāku pieķerties, tā kā man tā problēma nebūtu pieņemt svešu bērnu. Jāatzīst, ka sākotnēji tā man bija problēma un arī esmu šo to nesmuku pateikusi, tā kā tas ir arī akmenis manā dārziņā. Viņam šis aspekts ir ļoti svarīgs, jo attiecības ar sievu izbeidzās, jo bērns netika pieņemts (kopīgu bērnu ar sievu nebija). Līdz ar to bērns ir sāpīgs temats. Vēlētos, lai nākotnē es iesaistos mazā audzināšanā, jo viņš nevēlas būt bērnam gan mamma, gan tētis kā tas ir bijis līdz šim. Bet šobrīd viņam liekas, ka es negribu iesaistīties. Bet man nešķiet pareizi audzināt mazo, ja es nedzīvoju kopā ar viņiem, es principā esmu nekas. No sevis es šobrīd varu dot tikai savu labvēlīgo attieksmi, palīdzību mājas darbu pildīšanā, kopīgi spēles uzspēlēt, bet neko vairāk, vismaz šobrīd nē. Es nejūtu, ka man būtu tiesības sākt audzināt bērnu. Esmu to arī teikusi.
Un pamata problēma ir tā, ka viņam galvā ir liels juceklis, viņš neredz to ceļu līdz happy ending, t.i. - savai ģimenei. Viņam tam ir jānobriest. Ir izveidojusies barjera no iepriekšējām attiecībām, kurās ir cietis. Es savukārt šaubos, vai viņš maz līdz tam nobriedīs? Vai vsp viņam tā vēlme pēc savas ģimenes radīsies, vai ceļu līdz tam atradīs? Lai arī šobrīd es nevēlos ne uz sitiena dzīvot kopā, precēties un taisīt augšā bērnus, bet es zinu, ka kopdzīvi es labprāt gribētu uzsāktu drīz. Man gluži negribas šādas tīniskas attiecības, kad paliek viens pie otra pa nakti, ir tāda kā mētāšanās, kas ir ļoti nogurdinoša. Teica, ka attiecībās nēesot ar visiem 100% un ļoti labi apzinās, ka sāpina mani ar šādu rīcību (t) Laiku, kad būs nobriedis protams, ka pateikt nevar.
Kā man labāk rīkoties? Pie sevis es saprotu, ka man ir "jāatlaiž" šīs attiecības, jādod viņam tā brīvība, kas viņam ir tik svarīga...neliedzot ne tikties ar draugiem, ne liedzot pabūt vienam, neuzbāžoties ar sevi un vēlmi pēc tuvības. Jānododas sevis attīstīšanai un jādzīvo sev, jāatrod jauni hobiji, neiespringstot uz daudz kopā pavadīto laiku. Bet cik ilgi? Vai vsp ir vērts kaut ko gaidīt? Vai nav labāk likt punktu šīm attiecībām...?
Es nevaru saprast kā būtu pareizi. Jāpiebilst, ka vīrietis man ir iekritis sirsniņā diezgan dziļi, un lai arī nav attiecībās uz visiem 100% es mīļumu, rūpes un uzmanību saņemu. Par pārējo es sūdzēties nevaru, kā tikai par to, ka attiecības stāv un stāvēs uz vietas vēl kādu laiku.
3995
