Slikts raksturs

pievaldi mēli , nav jāsaka viss ko domā , tas tāpat pa lielam reti kad ko maina.

Tavā gadijumā jā, paklusē biežāk, un pie sevis domās mierini sevi, ka lai gan nav viegli paklusēt bet tas ir ieguldijums, lai uzlabotu attiecības ar cilvēkiem. Mācies pieņemt citus viedokļus, neizrādi uzreiz ka esi aizkaitināta, bet pamēģini paklausīties otrā cilvēkā un ja tiešām nesaproti viņa viedokli, uzdod jautājumus lai labāk saprastu otru.. Protams, darbs ar sevi nav viegls..

Kā veiksmīgi stādāt ar sevi? Varbūt kādai ir kāds praktisks padoms?

Es mēģinu darīt tā - ja tevi kas nokaitina, tad tā vietā, lai asi reaģētu, transformē to negatīvo enerģiju pozitīvā, radošā. Nu, piemēram, tā vietā, lai kļūtu īgna vai pārmestu kādam, dziļi ievelc elpu un pasmaidi vai izdomā kādu joku esošajā situācijā. Nevis apspied dusmas un turi sevī, bet pārveido savas neforšās emocijas foršās.

man arī tā ir, plus vēl ātri apvainojos, ja kāds tā pret mani izturās :D ļoti riebīgi. tad pirms pasaku ko asu, kas domās jau marinējās, padomāju, cik svarīgs man ir pretim stāvošais cilvēks un kā negribās strīdēties/pārmest/aizskart viņu. strādā.

Man atkal ir problēma ar to, ka bieži nespēju izteikt, ko domāju,jo baidos, ka aizvainošu cilvēku. Ja man kas nepatīk, es to paturēšu sevi, jo liksies, ka tas cilvēks apvainosies, ja es ko pateikšu. Tā rezultātā es savas dusmas turu sevī, arī ja, kas mani nomāca, es to turu sevī. Reizēm apskaužu tās meitenes, kas visu var izteikt, bez mazākās sirdsapziņas .:-(

Es visu pasaku, un tad man ieslēdzas sirdsapziņa. Problēma pat nav tajā, ka pasaku, bet tas kā to pasaku. Es pēc tam jūtos emocionāli slikti un vainoju sevi par to. Cilvēks, ko esmu aizvainojusi man ir svarīgs, bet tīri saprotami, viņš vairs īsti nevēlas ar mani komunicēt, jo esmu aizskārusi.. līdz ar to es jūtos vēl sliktāk..

Man ir līdzīgi, bet nav problēmu ar dzēlīgu lietu teikšanu dusmās. Tajā brīdī vienkārši iedomājos, ka pēc tam nožēlošu un ka otram cilvēkam sāpēs un to nekādā gadījumā negribētu. To pašu vari iedomāties pie dzēlībām - atcerēties, cik un ko labi tas cilvēks Tev ir darījis un vai tiešām ir pelnījis tādu sāpi.
Tā vietā man sanāk kāds dusmīgs/izbesīts rūciens, kādas aizcirstas durvis, citreiz kāda asara.
Stulbākais, ka neizdodas iestāstīt apkārtējiem, ka:
* no rīta man vajag manu personal space - aizkaitinās, ja man blakus spiedīsies pie izlietnes 2vatā zobus tīrīt. Šad tad arī dienas laikā. Nepatīk, ka man ir ļoti tuvu klāt, berzējas vai pieskatās ilgstoši.
* stulbi jautājumi no rīta. Un bieži vien vispār, kad cilvēks standarta lietas nesaprot un vairākas reizes jāskaidro, kas elementārs. It īpaši mammai. Darbā kaut kā spēju atslēgties.
Parasti vienkārši izbesos, uzrūcu pretī (neko aizvainojošu, vnk, ka apnika skaidrot) un pārtraucu sarunu, lai vairāk negandētu garastāvokli sev.
Varbūt ir vērts padomāt, kurās situācijās Tev ir vislielākās problēmas un izdomāt, kā no tādām izvairīties vai vieglāk izkļūt?

Esmu pamanījusi korelāciju starp šīm garastāvokļa svārstībām ar vispārējo apmierinātības līmeni arī dzīvi un apkārt notiekošo. Ja jutīšos sliktāk diendienā, biežāk būšu dusmīga.

Esmu tipiska holerike..ari atri aizvainojos un varu saakt klaigaat un tajos brizos ar loti smagiem parspileejumiem ko pat nepiedomaaju..ari ,protams, cirstas durvis, kaut ko aizmetu, salauzu..pasai nepatik..it ka varu savaldities vienreiz, otreiz, norit un sagremot..un neko neteikt, bet kad vairs netur tad uzspragstu.

Šī ir arī mana problēma. Gan raksturs, gan garā mēle, arī dzēlības un nepadomāšana par to, ko saku. Elpoju, cenšos sevi kušināt un domāt par sekām. Pašlaik citu risinājumu neesmu atradusi, kaut zinu, ka tas ir liels darbs ar sevi, taču kā to panākt... esmu vēl atbildes meklējumos.

Agrāk biju daaaudz emocionālāka. Man ir palīdzējis laiks. 30 gadi nav aiz kalniem. Reāli ar katru gadu paliek mazāk lietu, par ko besos. Arī bieži izmantoju "pagriežos un aizeju" metodi, ļauju sev nomierināties, risinot dialogu ar sevi. Man agrāk bija visai biežas dusmu lēkmes, bet tagad vienatnē kaut ko intensīvi darot, izspēlēju situācijas "ko es pateikšu un kā es rīkošos, kad konkrētais cilvēks parādīsies man acīs". Pēc kādām 10-15 minūtēm intensīvas scenārija plānošanas dusmas izgaist pašas no sevis. Ja sarūgtinājums ir liels, tad konkrēti pasaku "Man tas nepatīk", bet cenšos mazāk un mazāk izmantot visādas stulbas dzēlības un sarkastiskas piezīmes. Es gan esmu no cilvēkiem, kam dusma ātri pāriet, varbūt uz citiem neiedarbojas dusmas vienatnē.

Kā veiksmīgi stādāt ar sevi? Varbūt kādai ir kāds praktisks padoms?

meditacija, gudraas graamatas, tas ir darbs ar sevi...

Iemācīties paklusēt un nespļaut visu āra, strīda laikā, nav vienkārši, ja ir tempermetīgs raksturs.

Vajag laiku, lai iemācītos paklusēt pašā strīda karstumā. Bet ja to prot tad tas daudz atvieglo dzīvi.

Nezinu, kā citām meitenēm, bet visbiežāk manu dusmu lēkmes rada neapmierinātība ar to, ka otrs nav nolasījis manas domas un nav attaisnojis manas gaidas, vēlmes. Piemēram, iedomājos, ka vēlos, lai otrs reaģē tā vai citādi vai kaut ko izdara, bet otrs jau to nezina un izdara citādāk, tad nu mani viss nāk uz āru. Pats muļķīgāksi ir tas, ka sanāk milzīgs skandāls par sīkumu, kas varētu nebūt, ja vien es pateiktu, bet es nespēju pateikt to, ko vēlos. Es drīzāk iedomāšos un uztaisīšu traci no tā, ka neattaisnojās manas gaidas un cerības, nekā to vienkārši pateikšu, paprasīšu. Tie ir kaut kādi kompleksi?

Es drīzāk iedomāšos un uztaisīšu traci no tā, ka neattaisnojās manas gaidas un cerības, nekā to vienkārši pateikšu, paprasīšu. Tie ir kaut kādi kompleksi?

To sauc par pieskasīšanos pie sīkumiem. Kompleksi būtu tad, ja tu neteiktu, ko vēlies un dēļ tā, ka nepateici, nolīstu stūrī raudāt. Iedomājies situāciju no otras puses - kā būtu tev, ja, piemēram, draugs uzsāktu skandālu par to, ka neesi uzminējusi, ko viņš grib vakariņās. Ja tu apzināti nesaki, ko vēlies, tu vienkārši otru primitīvi izprovocē, jo zemapziņas līmenī tas cilvēks vai nu nepatīk, vai ir kāds neatrisināts konflikts. Bet, ja tu tā izturies pret visiem, tad tu vienkārši esi riebekle. ;)

Riot,
Tā ir tikai pret mīļoto cilvēku. Ne jau tīšām es nesaku, es vienkārši nespēju pateikt, tāpēc gaidu, kad cilvēks nojautīs, nolasīs, no kaut kurienes sapratīs. Kad nesaprot, tad iekšā viss spīlējas, jo nevaru pateikt, bet man tas ir svarīgi. Šķiet dīvaini, kā var nevarēt atvērt muti un pateikt. Vaina nav konkrētā cilvēkā, bet faktā, ka es nespēju mīļotajam cilvēkam paprasīt, pateikt par man svarīgām lietām, kaut tie ir sīkumi.

to var noretušēt ar būšanu mīļai pret citiem cilvēkiem, nevis pārspīlēti, bet gan tīri cilvēcīgi mīļai, nejau kā mājās, bet kā...vienkārši sirsnīgam cilvēkam, tad tevī būs vairāk pozitīvās emocijas un dusmu/aizvainojuma sprādziens nebūs tik liels, plus cilvēki uz tevis mazāk dusmosies, pat ja būsi sapīkusi, jo... redz, tu tač esi arī jauka un cilvēcīga, nevis visu laiku vienkārši nekāda un... pēc tam grampsters :D kaut kā tā.

Ah, man likās, esmu tāda vienīga:-D Principā, palīdz noklusēt, kad gribās kaut ko "izspljaut" un censties padomāt, kā reagjētu kāds cilvēks, kuru tu ljoti cieni, ja tu izstāstītu vinjam par savu uzvedību. Arī ar vecumu noteikti nomierināsies..

Man ir cita problēma!:-D Paklusēt īstajā brīdī es iemācījos, bet man ir tādas sejas izteiksmes un tādi skatieni...(e) Man viss ir rakstīts uz sejas. Ja cilvēks man nepatīk vai kaitina, vinjš to zinās, liekuljot māku tikai darbā:-D Acis arī pašas par sevim var paskatīties tā, ka laika, varētu kādu aizdedzināt ar skatienu. Ar šo cīnos, bet jau vairākus gadus bezjēdzīgi, ko apstiprina draugi un tuvinieki:-D(e)

Arī man skaidri uz sejas ir redzams kā es jūtos!
Kā jūs attiecaties pret to, ka jūsu draugs laiko citu meiteņu bildes?

Precizēšu, vai tas, ka draugs laiko citu meiteņu bildes jūs sadusmo?