Es biju stulbs līdz 25. gadiem, tagad nedaudz mazāk. Tieši ar minēto matemātiku un fiziku man arī bija galīgi garām. Mamma matemātikas un fizikas skolotāja, nemācījos par spīti viņai. Viņa man stāstīja, ka no manis nekas labs neizaugšot.
Es jau no bērnības jaucu visu laukā (tagad māku salikt atpakaļ kā vajag), briesmīgi interesēja tehnika. Kad tiku pie datora, sapratu, ka tas ir īstais, jo tur ir ko ķimerēties gan fiziski, gan grafiski, gan loģiski. F eksāmenos matemātikā un fizikā, kas teorētiski ir pamats datorikai, nebija pilnīgi nekāds traucēklis, lai kļūtu par datorsistēmu tehniķi. Ar šādām zināšanām var darboties ļoti plaši - web lapu izstrāde, poligrāfija, reklāma, tīklu administrēšana, grafika/dizains u.tml. Bet nu reāli no mācībām jēgas gandrīz (pāris knifi noder, bet ar laiku arī līdz tiem tiktu) nekādas, tāpat kā 100% nav jēgas no diploma, jo to neviens, nekad (izņemot mammu, māsu un mani) nav redzējis. Praktiski visas zināšanas es guvu no pieredzes datorsalonā, kur nodarbojās ar poligrāfiju, remontu u.tml., kur piestrādāju mācību laikā un tur bija arī mana prakses vieta. Kad tev to reāli vajag, tad arī automātikas vadības sistēmu programmēšana var būt aizraujoša un smadzenēs iesūcas kā mitrinošs krēms sausā ādā.
Mana attieksme pret izglītību ir tāda - tipveida izgl. saturs no tipveida grāmatām, ja to viens cilvēks vienā veidā pasniedz vairākiem pavisam atšķirīgiem cilvēkiem - labākajā gadījumā iznāk paneļu māju tipveida dzīvoklīši galvā. Bet reāli pasniedzējam ir tikai viena atslēga, kas der labi ja pāris durvīm.
Mamma ir labs piemērs izglītības sistēmai - viņa māca matemātiku un fiziku, bet, kad atnāk mājās, ne velna nejēdz pat pašus pamatus. Es viņai veikalā mācu, ka cenas jāsalīdzina par kilogramu/litru, vai, ka ekonomiskās spuldzes nedrīkst iegādāties, jo tās satur fosforu un dzīvsudrabu, lai gan viņa to pasniedz skolā, es pat viņai rādīju viņas pašas pie manis kopētos mācību materiālus. Viņi pasniedz kaut ko atstāstot kā mašīnas, bet paši nekā nejēdz. Ja kāds ko iemācās, tad tas ir paša spēkiem.