Sabiedrība un daudzbērnu ğimenes

Virdzinija, manu vecāku motivācija man nav zināma. Man īsti nav tas saprotams, varbūt, ka viņi melo par to, ka bijām plānoti un esam "ups gadījās". Visi esam dzimuši PSRS laikā, tāpēc pabalsti noteikti nav bijis motivators. Vecāki ir izglītoti, vienmēr ir strādājuši tomēr tai ģimenes jomā kkādi pamuļķi.

Wuzel-Wazel
Tajos laikos daudzbērnu ģimenēm piešķīra dzīvokļus, bija iespēja iepirkties daudzbērnu ģimeņu veikalos, dabūt vairāk pārtikas talonus deficītprecēm.

ļoti skumji lasīt Wuzel-Wazel. :-(
Pati personīgi piedalos ziedošanas akcijās un sekoju līdzi ģimenēm,kam vaig palīdzību,bet brīžiem man pašai uznāk pārdomas par šo visu. Pati esmu augusi laiku tiezgan trūcīgos apstākļos,kas varbūt man dzīvē ir iemācijis to,ka es lai vai kā,bet nepieļaušu tādus apstākļus savai meitai.
Personīgi pazīstu sievieti ar trīs bērniem ,bija ceturtā meitiņa ,kas nomira. Dzīvo trūcīgi,jo uztur vēl dzērāju vīru,un brāli,un trīs bērnus. Strādā,bet naudas nepietiek. Pašvaldība apmaksā skol,dārziņu,elektrību ,dod pārtikas pakas. Kad es dzirdu,ka viņa man stāsta,ka aizsūtijusi vīru uz zupas virtuvi,un tagad būs bērniem spainis ar zupu.. (t) Bērni dzird tikai frāzes- Nē,ekskursijai man naudinas nav,nē pienu es nopirkt nevarēšu,dzimšanas dienas kūkas man nav.. Un man ir skumji.

Mani vecāki ir no sugas - nabags, bet lepns. Cik zinu, tad nekāds trūcīgo un maznodrošināto statuss manai ģimenei nekad nav bijis, jo vecāki ir bijuši par lepnu, lai lūgtu palīdzību (labāk, lai visi draudzīgi ēd plikus kartupeļus nedēļām ilgi). Kā jau teicu, vecāki abi daudz strādāja, nav no slaistu-bērnu ražotāju pulka. Tomēr tik daudz, lai normāli nodrošinātu 9 cilvēku ģimeni nesanāca.
Viss, ko viņi ir darījuši nelīmējas kopā, un šis jautājums - kāpēc mani vecāki bija tik neapdomīgi un radīja tik daudz bērnus, lai gan acīmredzami bija skaidrs, ka uzturēt būs grūti man arī paliks neatbildēts. Viņi abi tagad ir veci un es mācos piedot, tāpēc konfrontāciju taisīt nevēlos. Varbūt, ka tas ir jautājums, uz kuru viņi paši vairs nevar atbildēt.

Es uzaugu 90jos un man liekas, ka toreiz pa lielam nevienam nebija daudz naudas. Skola mes visi bijam puslidz vienlidzigi, reti kurs izcelas ar materialo parakumu. Katra gimene skaitija naudu, jaunas drebes netika pirktas katru nedelu un dargas ekskurijas mums skola vispar lidz vidusskolai nerikoja. Vidusskola paradijas vairakas iespejas aizbraukt uz St. Paterburgu , Berlini vai tml., bet ari tad lielaka dala nebrauca un nebija ta, ka visi brauc un dazi paliek besa, jo vecakiem vienkarsi nav naudas. Man pasai datora nebija lidz pat universitatei, bet es tada nebiju vieniga.
Tomer nekad neteiktu, ka man bija nabadziga berniba, biju mileta, apcubinata, paedusi un apgerbta. Un man bija draugi, ar kuriem dauzities pagalma.
Tagad man liekas, dzivojot izteikta kapitalisma, ir grutak, jo sabiedriba ir dala , kas var un otra, kas nevar.

manās acīs visnepieņemamākās ir ģimenes, kuras adoptē audžubērnus, lai būtu nauda. Ir tādas ģimenes, kuru shēma ir paņemt bērnu, ik mēnesi saņemt pieklājīgu summu no valsts un uzturēt līdz 18 gadiem šos bērnus. Skumji, bet Latvijā daudziem gadījumiem šis ir bizness.

Es runāju par ekskursijām, kas maksāja 3 latus :( protams, ka tad nebija pārāk daudz to turīgo, tomēr ar visu to, mūs skolā par ubadzēm, bomzēm utt. apsaukāja. Man klasē bija viena bēdumāsa ar ko es turējos kopā. Viņai bija bēdīgāk kā man, jo vecāki visam pa virsu vēl dzēra. Tā mēs pamatskolas gados turējāmies kopā, bija vieglāk. Viņa arī cīnījās par savu eksistenci, tagad viss ok, dzīvo labu pārtikušu dzīvi. Viņas māsas un brāļi gan aizgāja vecāku pēdās un tagad pašiem ir daudz bērnu un milzīgs trūkums.
Lai cik nejauki tas neizklausītos, lielākā daļa tās "lielās, stiprās Latvijas ģimenes" ir manis tikko pieminētās. Cik daudz ir tādas, kur vecāki abi strādā un nav alko problēmu? Lielākoties nestrādā neviens, bet ar lielāko prieku, iežēlinot ar savu kuplo bērnu pulku, izmanto citu cilvēku līdzcietību. Priekš kam iet strādāt, ja pagasts dod pabalstus un pārtikas pakas, labi cilvēki saziedo bērniem skolas mantas un drēbes. Ir cilvēki, kas pat sadzīves tehniku uzdāvina utt.
Tā nav skaudība, ka manā bērnībā nebija tik plašas iespējas saņemt palīdzību. Es novērtēju to, ka mani vecāki tomēr strādāja un centās ģimeni nodrošināt, nevis parazitēja uz pabalstiem. Pati palīdzu tiem cilvēkiem, kuri paši cenšas uzlabot savu dzīvi, bet pagaidām vnk visam nesanāk. Tie, kas neko nedara un tikai pieņem palīdzību, ir īpaša suga, kuru labu gribot paši ar labdarību kultivējam.
Labi, es te esmu izplūdusi baigi garās runās :D

Esmu noverojusi, ka daudzbernu gimenes diezgan biezi dala no berniem izsitas uz normalu dzivi un dala iet vecaku pedas , atrazojot pecnacejus.
Te kaut kur izskaneja, ka tie kuriem nav lidzeklu celosanai un pasauli nav redzejusi ir bez maz tikai pus- cilveki. Ta teikt ir loti rupji un nekorekti, bet patiesiba ir tada,ka iedzimts intelekts un gramatas lasitas zinasanas nekad nedos istu kā to franciski apzīmē "connaissance du monde", ko var iegut tikai un vienigi redzot, piedzivojot un iepazistot. Ta, protams, ir privilegija, bet apzinati ko tadu "nogriezt" saviem berniem.. zel.

Nu man bija trūcīga bērnība. Un es biju vienīgais bērns ģimenē. Tomēr uzskatu, ka daudz kas ir atkarīgs ne vien no audzināšanas, bet arī no tā kāda personība ir pats bērns. Man reāli netraucēja tas, ka nevaru padižoties skolā ar jaunākām mantām. Nesēdēju stūrī kautrīgi nolaistu skatienu. Vienmēr biju jautra un komunikabla un tas viss nekādi nebija saistīts ar materiālo situāciju ģimenē. Ar klases biedriem vienmēr bija labas attiecības - mācījos labi, bet tāpat arī biju naska uz ēverģēlībām un ar mani viesiem bija jautri un patīkami. Pašai bija galva uz pleciem un nekad neskrēju pakaļ baram. Man neviens vienaudzis nekad nepārmeta un neizzoboja par second hand apģērbu, naudas trūkumu u.tml. Bagātie klases biedri vienmēr labprāt dalījās ar savām krutajām mantām ar citiem klasesbiedriem, kas arī, manuprāt, ir labas audzināšnas rezultāts.

Maniem bērniem ir viss, bet tāpat es redzu, ka viņiem tas neko nenozīmē - viņiem daudz svarīgāka ir mana uzmanība, parunāšanās, apskāvieni, vnk ģimenes kopā būšana un ālēšanās, ņurcīšanās bez mantām. Planšetes un krutās mantas mētājās tālākos stūros.

Teiksim tā, ja ir jāizvēlās starp divām lietām - materiālām un garīgām vērtībām, es izvēlētos garīgās vērtībās, dvēseles situmu. Tomēr tas bērniem ir vairāk nepieciešams un vairāk vērts un noderīgs, par krutāko telefonu klasē. Taču, ja vecāki nespēj sniegt šo dvēseliskumu, tad lai vismaz kompensē to ar mantām... :-/ Un nav svarīgi, cik to bērnu ģimenē.

Man nenāk prātā situācijas, kad pirmajās klasēs kādu apsmietu trūkuma dēļ.. vismaz manā klasē..
Apsmēja citu iemeslu dēļ.

Esmu noverojusi, ka daudzbernu gimenes diezgan biezi dala no berniem izsitas uz normalu dzivi un dala iet vecaku pedas , atrazojot pecnacejus.

Jā tā ir. Maniem bērniem jau tagad ir 22 brālēni un māsīcas, nākošgad būs vēl viens. Lai gan bērnība pašiem daudzbērnu ģimenes locekļiem nebija viegla, viņi visi vēlās savus bērnu un kļūst par labiem vecākiem.

wuzel situācijā tik pat daudz var nonākt arī vienīgais bērns.
tas, ka vecāki liek bērniem/bērnam justies kā "ko jūs te vispār esat sadzimuši", nav naudas, bet attieksmes jautājums.
arī nabags var savam nabadzīgam bērnam likt justies mīlētam, gribētam, lolotam, un pilnīgi pretējais var notikt arī ar ļoti pārtikušiem vecākiem un viņu bērniem.
kāda te uzdeva jautājuma par to, kāpēc agrāk tik daudzi dzemdējuši tos barus- nesen lasīju interviju un tur 8 bērnu mamma tā arī teica- cik Dievs būs lēmis, tik būs. respektīvi- viņi nekā neizsargājas, paļaujas uz likteni, augstākiem spēkiem utt.

Agrāl nebija tik izteikta tā izsmiešana skolās,tad bija citi laiki,citas vērtības. Bet tagad jaunā abolīšu ēra ,un ne tikai ,ir pamainijusi bērnu,un vecāku uztveri.

Agrāl nebija tik izteikta tā izsmiešana skolās,tad bija citi laiki,citas vērtības. Bet tagad jaunā abolīšu ēra ,un ne tikai ,ir pamainijusi bērnu,un vecāku uztveri.

Agrāk bija gan izsmiešanas, gan ņirgāšanās, gan kaušanās. Nebija tikai publiskās informētības kas un kā notiek skolās. Kaut arī visiem bija jāvalkā skolas formas un apģērba salīdzināšanas nebija. Bija citas lietas kuras skolnieki izmantoja lai kaut ko dalītu un šķirotu.

Nav tā ka nākamajā paaudzē kau kas ir īpaši būtu manījies. Laiki ir mainījušies, cilveki nav.

Es nāku no ģimenes, kur vecāki bērnus izjuta kā traucēkļus, mes esam četri bērni, gaja visādi, neteiktu, ka vecāki pelnija slikti, gluži pretēji, tiem laikiem pat ļoti labi, tētim vien bija 700 ls uz rokas un tie bija 90ie gadi, mamma pāri simtam, kas tajos laikos, cik saprotu, skaitijas normāla alga, bet... priekš bērniem bija žēl...

Vecākā māsa izaugot, baigi spiež uz brendiem- smaržas, apakšveļa, somas.. viss brendos...
Man ir pretēji-vienalga cik maksā, gavenais, lai ir smuki.
Ir bijuši virietis kas piedāvā nopirkt mašīnu, tieši tadu kādu tajā laikā gribeju, ja vien palikšu kopā... Tomēr man svarīgāk, lai ir emocionālā saikne. Telefons man ir divus gadus vecs (?) jaunu neprasās, galvenais nosacījums, lai ir visas nepieciešamās funkcijas pieejamas un pēc skata viņš daudz neatšķiras no kārtējā Samsung Galaxy, manuprāt, visi vienādi...

tiem laikiem pat ļoti labi, tētim vien bija 700 ls uz rokas

Baigi laba alga tam laikam. Pat sodien parrekinot eiro sanak tada alga kada ir Latvijas diplomatiem. :D

Varbūt izklausīsies skarbi, taču mans uzskats ir tāds - ja spēj savam bērnam nodrošināt labu dzīvi, izglītību un parūpēties par to, lai ir gan ko ēst, gan mugurā uzvilkt, radi kaut 10 bērnus, taču ja ģimenē ir sataisīti 10 bērni, bet pēc tam jālūdz ziedot nauda, pārtikas pakas, apģērbs un sadzīves tehnika, pozicionējot sevi kā ļoti kuplu, bet ļoti trūcīgu daudzbērnu ģimeni, man pret tādiem cilvēkiem nav nekāds žēlums. Ja nespēj pat par sevi parūpēties, tad kāpēc laist pasaulē 10 bērnus, lai pēc tam visu mūžu lūgtu palīdzību citiem?

pakas un palidzibu neludz tikai daudzbernu gimenes. ari gimenes bez berniem, vai vienu bernu. Dzive var visadi mainities, un ari financiala situacija krasi mainities dienas laika. peksni paliec bez darba, veselibas problemas.

Bija raidijums, par virieti, kurs adoptejis, ja nemaldos 9 bernus :)

Es pazīstu daudz ģimeņu ar trim bērniem, nekad viņus nebiju uzskatījusi par daudzbērnu ģimenēm,jo man tie trīs bērni šķiet norma. Manuprāt, daudzbērnu ģimene ir 4+ bērni, tādas pazīstu divas, abas ar četriem bērniem. Visas ģimenes finansiāli vairāk vai mazāk ir nodrošinātas, par emocionālo pusi, kā jūtas bērni, nevaru spriest. Nepiekrītu, ka daudzbērnu ģimenes ir zīmogs nelaimīgam bērnam, nelabvēlīgai ģimenei, ir daudzas šādas ģimenes ar vienu, diviem bērniem. Finansiālais stāvoklis arī ir mainīgs, vienu brīdi tev var būt darbs, pieteicās trešais bērniņš un viss šķiet skaisti, bet jau nākamajā brīdī darbu var pazaudēt, ģimenes pelnītājs var nomirt vai zaudēt roku, zaudējot darbaspējas.

Pilnībā nepiekrītu tam viedoklim, ka bērna laime slēpjas iphonā un datorā un, ja tā viņam nebūs, tad viņu apsmies. Vairums gadījumos apsmej citu iemeslu dēļ un tas ir tādēļ, ka bērns nespēj par sevi pastāvēt. Ir tādi gadījumi, kad bērnu sāk apsmiet, viņš parāda, ka ar viņu tā neies krastā un apsmējēji pārmetas uz citu, vājāko upuri. Ar iphoniem tur sakars mazs. Būs bērnam iphons, bet, piemēram, resna mamma, stulbs vārds/uzvārds, deguns par lielu, apsmies par to. Protams, bērnu nevajadzētu turēt izolācijā no mūsdienu tehnoloģijām utt., tomēr tam nevajag iphonu par 600 eiro, der arī kāds lētāks telefons pa 100.

Es te nerunāju par tām ģimenēm, kas neizsargājas paļaujoties uz Dieva gribu, dzīvo tikai uz pabalstiem un patērē alkoholu lielos daudzumos, tas gan ir kaut kas traks.

Tās daudzbērnu ģimenes, ko es pazīstu ir labi nodrošinātas, man prieks par viņiem - ļoti forši cilvēki, mīl savus bērnus. Un arī viņi paši nāk no lielām ģimenēm.
Toties es nesaprotu tos, kuri knapi var atļauties vienu bērnu, bet taisa vēl nez cik vispār nedomājot, ko tie bērni ēdīs un kā dzīvos. Un žēlojas, ka nevar uzturēt, valsts nedod naudu, valsts vainīga, ka viņi dzīvo trūkumā. Kā nav kauna vispār kaut ko prasīt citiem? Ja nevari tik daudz uzturēt, nu tad netaisi tik daudz sīko! Tādu man nemaz nav žēl, tādi arī vispār neko nav pelnījuši!