Sveikas! Stāsts būs par mani un viņu,īsumā. Rakstu,jo vajag cilvēku domas no malas.
Bijām kopā 8 mēnešus,satikāmies dažas reizes nedēļā sākumā,esam studenti,vēlāk sākoties vasarai viņš atgriezās mājās,tas ir tālu no vietas kur es dzīvoju. Tikāmies pa visu vasaru ik nedēļu. Sāpīgi bija tas,ka viņš man neko nekad nedāvināja :( nauda viņam nebija daudz,bet es arī nekad neko neprasīju. Vasara pagāja,atsākās mācības,viņš paralēli mācìbām sāka strādāt,tikāmies vēl retāk,bija pat reize 2 nedēļās. Es visu laiku pārdzìvoju,jo viņam pieķēros ātri. Pirms 1.5 mēneša zaudēju mazuli,zinu,ka viņš vēl nejuta,tomēr es ļoti pārdzìvoju,arī tad viņš nespēja man būt blakus. Bērnu mēs neplānojām,vienkārši notika brīnums. Jau iepriekš mums nebija daudz kopìga,daudzās lietās esam pretpoli,bet tad kad esam kopā,tā ir vislabākā saskaņa. Praktiski uzturējām attiecības ar telefona palīdzību,viņš bija man blakus telefonā katru mirkli,strādā smagi,mācās arī. Ar laiku mums radās ar vien lielākas nesaskaņas,līdz vakar es pieliku punktu,par to mēs runājām jau 1,5 mēnesi iepriekš. Man visu laiku likās,ka viņš priekš manis necenšas :( un patiešām esmu viens no cilvēkiem,kas nekad neko neprasa.
Ir tik daudz detaļu ko vēl runāt. Viņš ir tagad ļoti sāpināts,es arī:'-( bet es zinu,ka ar laiku kļūs labāk.
Ko jūs domājiet? Stulbi rìkojos. Padoma dēļ variet prasìt detaļas. Vnk tagad gribas tikt pāri un mierìgi domāt.
61
