Sveikas! Tā ir sanācis, ka vajag dzirdēt citu cilvēku viedokļus, padomus. Centīšos sīkumos neizplūst!
Lieta tāda, ka nu jau pusotrs gads, kā esmu šajās attiecībās. Ir gājis visādi - labi, slikti utt., kā jau visās attiecībās. Šo cilvēku ļoti mīlu, vienmēr atbalstu, cik spēju un cienu viņa personību. Pēdējā laikā iet ļoti smagi. Strīdi par sīkumiem, kas vienmēr beidzas ar ātru salabšanu un aizmiršanu par problēmām, līdz ko atkal ir iemesls lai kašķētos. Īsti vairs nezinu, kas ir taisnīgi un kas nē, bet uzskatu, ka ''bērna vecums'' mums abiem sen cauri. Esam daudz un dikti runājuši par sākšanu dzīvot kopā, bet runas līmenī tas arī ir apstājies. Viņš uzskata, ka visam savs laiks. Dzīvošana šķirti šobrīd rada daudz problēmu un iemeslu lai kašķētos. Pirmām kārtām jau tas, ka viņam pēc darba ir liels nogurums, kādēļ vairāk par sēdēšanu mašīnā un braukāšanos apkārt mēs nedarām. Pie sevis tik pat kā neved, pašai jāpaprasa, lai aizvestu. Publicēt attiecības nekur nevēlas, no bilžu likšanas, kur esam kopā, - izvairās. Ar ģimeni nav iepazīstinājis, tikai māsai atrādījis, un svētkus kopā mēs nesvinam.
Par to, ka viņam ir cita, nevar būt ne runas, jo tas sen būtu nācis gaismā un simtiem reižu runāts par to. To šeit pat var nerakstīt.
Asaras un kreņķi šobrīd ir vairāk nekā vajadzētu, tādēļ skaidri redzams, ka šīs ir neveselīgas attiecības.
Saprotu, ka šis cilvēks būtu jālaiž vaļā, bet vai tiešām atlaist? Un kā atlaist? Kā beigt pārdzīvot par to, kur esam nonākuši, un kā beigt liet asaras, piedod un aizmirst? Ir mēģināts visādi - gan izrunāt, gan labot kļūdas, bet viņš nespēj sadzirdēt to, ko vēlos es un kas nāktu par labu.
Jūsu viedoklis?
980
