Pēdējā laikā mani arvien vairāk sāk apbēdināt attiecības ar mammu. Nav nekādu baigo strīdu vai kašķu, bet labi arī nav. sāku domāt, ka tas arī pie vainas, kāpēc man dzīvē neiet tā kā gribētos, ir jau 30 gadu, bet nav īsti attiecības izveidojušās.
Ar mammu kopā nedzīvojam, tomēr pāris nedēļas reizi sazvanāmies, vai pat biežāk, 1-2 mēnešos reizi aizbraucu ciemos. nez vai uz vecumu vai kā, bet viņa palikusi tik ļoti neiecietīga, pat nezinu kā vispār to raksturot. viss ir slikti, visi slikti, kaimiņi, kolēģi, radi... Viena vienīga aprunāšana, tenkošana, kritizēšana, visu laiku!
nekādu mīlestību un siltas jūtas kopš bērnības neesmu saņēmusi, kur nu vēl atbalstu, kaut niecīgu interesi par manām nodarbēm, gluži otrādi - kritiku un nievāšanu. arī uzticēšanās un atklātiba nekāda, es viņai labāk neko par sevi nestāstu.
vakar pat, piezvanu, sāku par Ziemassvētkiem ieminēties, ko nopirkt, aizvest svētku galdam, viss ko ieminos, fuj, nē, to nē, tas nepatīk, to arī nee... nu tā, es cenšos, pa labam, mierīgi, bet pretī vienmēr ir negativitāte...
vnk nolaižas rokas un reizēm ir tā, ka vnk pārtraucu telefonsarunu, kad viņa atkal sāk ko kritizēt.
Esmu pāris reizes ieminējusies, vai tiešām neko labu apkārt nevar saskatīt, kā tikai slikto. tad protams, ka ļoti apvainojas.
ko iesākt? atstāt kā ir? censties sazināties retāk? mēģināt izrunāties? baidos, ka nekas nemainīsies.
esmu apsolījusi, ka braukšu uz Ziemassvētkiem, bet tik ļoti negribas, iedomājoties to visu...
17
