Čau!
Man ir sasāpējusies viena lieta.
Esmu ar draugu kopā pāris gadus. Sākums bija superīgs, tagad gan iet kā pa kalniem. Viņš daudz laika pavada pie datora, brīvajā laikā guļ, jo vai nu ir ilgi nosēdējis datorā, vai arī pēc darba atnākot ir noguris. Mums ir maz kopā pavadīta laika un tas mani ļoti apbēdina.
Esmu pieķērusi sevi pie domas, ka gribu škirties tad, kad mēs sastrīdamies, bet tad, kad viss ir labi, tad tās domas es atmetu..liekas, ka labāk nevar būt.
Bonusā visam es uzzināju, ka gaidu mazuli. Esmu laimīga par mazo, bet nobijusies, ka tagad esmu parakstījusies uz šādu visu atlikušo dzīvi. :'-( Ko darīt? Vai visas šīs domas par šķiršanos pie katra strīda liecina, ka tiešām tas būtu jādara? Vien doma par to liek raudāt.
Zinu, ka man priekšā neko nepateiksiet, bet es vienkārši gribu redzēt kā tas viss izskatās no malas.