Katru gadu dodamies visas ģimene kopā pēc eglītes uz mežu, nekad neņemam pašu skaistāko, ir ideālu zaru sakārtojumu, simetrisku, bet gan skatāmies, kur 2 egles kopā aug, kurām nebūs nākotne, jo agri vai vēlu viena nomāks otru. Vai arī ņemam šķībāku, ar kādu defektu, jo labs lietaskoks nākotnē no tās neiznāks. Diezgan prakstiski tam visam pieejam :D :D
Un vēl, man jau no bērnības ir tā sajūta, ka jāiepriecina un uz Svētkiem jāņem tā, kurai nav paveicies, lai kaut reizi mūžā viņa tiktu izrotāta un stāvētu goda vietā (l)
Kad mazie brāļi un māsas bija mazas, vienmēr likām egli uz galda, jo nu ja 4 mazi ķipari skraida nepārtraukti, tad var sanākt viskautkas :D