Mūsdienu skolēni

Strādāju dārziņā Norvēģijā, studēju augstskolā un mans vīrs ir skolotājs 8.-10. klasei, varu tikai piekrist Askepott viedoklim par izglītības sistēmu. Šeit tiek kultivēta indivīda pašcieņa, tolerance un sadarbība. Jau no mazākās dārziņa grupiņas.

Savukārt par LV izglītības sistēmu - man nesen bija saruna ar manu sestklasnieku, kur viņš sūdzējās par savu jauno latviešu valodas skolotāju, kura visu laiku bola acis, taisa sejas izteiksmes, pūš un elš. Kā lai skolēni ciena skolotāju, kurš katru mirkli izrāda kā viņam riebjas būt klasē un cik apgrūtinošs ir pilnīgi viss? Viens puika bija tā arī pajautājis - skolotāj, jums slikti, ka jūs tādas sejas visu laiku taisat? Tad, protams, bija skandāls, ka puika neaudzināts :-D

Zinu gadījumu, kad mamma pēc trešā aizrādījuma bērnam vāji uzpliķēja pa seju, pat nesāpēja, toties bērns no izbīļa raustīja valodu vēl trīs gadus. Bet uzbļaut un nopērt ir vieglāk, nekā izrunāties un runāt, kamēr saprot. Savaldīt sevi ir grūti,es tados brīžos eju uz otru istabu nomierināties, bet sadošana pa dibenu nav risinajums, bet iebaidīšana.

Miss Joker
Tā ir slima sabiedrība, ja kliegšana un sišana tiek uzskatīta par normālu uzvedību. Kā tu pati justos, ja pat nokavēšanu uz darbu, priekšnieks tevi pārliktu pār celi un ar siksnu nopērtu, lai tu zinātu, ka kavēt nedrīkst? Kā tu justos, ja manikīre uz tevi kliegtu par to, ka roku izkustināji vai kasiere veikalā par to, ka lēni makā meklē naudu/ bankas karti?
Kā bērnam var stāstīt, ka uz citiem kliegt, sist un pazemot citus nedrīkst, ja tā dara vecāki, skolotāji?!
Manā mūžā man ir bijusi liela saskarsme ar daudziem dažāda vecuma bērniem, arī ar uzvedības traucējumiem, bet nekad pat prātā nav ienācis kliegt, pazemot vai nedod dies iesist. Ar jebkuru bērnu visu var pieklājīgi sarunāt gluži tāpat kā ar jebkuru pieaugušo. U jā, bērni/ pusaudži mani ciena. Un es viņus arī.

Askepott Protams visos gadījumos tas nav atrisinājums, bet reizēm redzot kāda viss atļautība ir bērniem, kā viņi uzvedās un izrunājas tad gribās gan nopērt to bērnu, gan arī viņa vecākus.

Protams visa sakne tam ir vecākos kas neaudzina savus bērnus un no mazotnes jau nemāca pa labam, kurš ir priekšnieks mājās un kura teiktais ir jāklausa un jāciena(bargi teikts lai gan nav tā domāts).
Pazīstama savu bērnu audzināja pēc principa - vieglāk ir ļaut viņai darīt visu ko grib, tad mājās ir klusums un tu mierīgi pēc tam vienkārši satīri aiz bērna un dzīvo tālāk. Mhmm, piedodiet, bet tik neaudzinātu bērnu es nebiju redzējusi, ārdās un psiho kā nenormāls un ne vienu reizi pa retam, bet dienu dienā. Nevienu neklausa un atvainojos, pat ņēma un savus sūdus smērēja pret sienām un gandrīz vai ēda kamēr tēvs bija uz pus stundiņu atlūzis pēc darba.
Tagad bērns uzvedās normālāk, bet man liekas ka tas ir dēļ tā ka ģimene aizbrauca uz ārzemēm un tur to bērnu vairāk skolā izaudzināja + iespaidojās no apkārtējo bērnu uzvedības.

Otrā variantā atkal redzot kā vecāki audzina prieks pilnīgi ka tik audzināts bērns, protams tur ir ļoti daudz pie tā strādāts un aizrādīts, tajā pašā laikā arī nodarbinot bērnu utt. lai to panāktu. Principā ļoti liels darbs jāieliek, ne obligāti vardarbība, bet nu jābūt galvenajam mājās tomēr.

Ai kādreiz tos bērnus varēja i nopērt i aiz auss paraustīt un tā pat izauga normāli cilvēki, mūsdienās tik tas viss ir aizgājis tik tālu ka savu bērnu stingrāk aiz rokas nevar paņemt kad viņš ir sūdus savārijis.

Shadsy
Bet kāpēc bērnam skolā ir sliktas atzīmes? Tāpēc, ka skolotājs nepilda vienu no savām funkcijām-ieinteresēt, motivēt bērnu mācībām. Skolotāji parasti neliekas ne zinis par vājākajiem skolēniem, lai gan bieži vien viņu sekmes uzlabotos, ja skolotājs nodibinātu kontaktu ar bērnu, iedrošinātu bērnu izstāstīt, ko nav sapratis, kas rada grūtības un skolotājs varētu attiecīgi palīdzēt.
Un tā nav sausa teorija. Praksē pārbaudīts, ka manis pieminētās metodes reāli strādā jebkuriem bērniem/jauniešiem.

teika_spolite Es nopēršanu nebiju domājusi tā ka pie katra sīkuma tas tiek piesaukts. Vispār labākajā gadījumā vajag bērnu audzināt tā ka tik tālu nemaz nenonāk ka ir jāpievēršas pēršanai.
Bet nu, ja tiešām savāra nedarbus ne pa jokam, tad nu vienu reizīti varbūt arī ir jānoper(ne jau no visa spēka),bet lai tomēr saprot ka ir normas kuras nedrīkst pārkāpt.

Miss Joker
Tevi pašu vajadzētu nopērt par to, ka publiski slavini un mudina citus uz emocionālu un fizisku vardarbību. Tu pati es neaudzināta, ja nemāki ar citiem par kaut ko vienoties normālu sarunu ceļā.
Atkārtošu vēlreiz - bērns nav suns, kuram dresē, kurš ir saimnieks. Bērns ir cilvēks, personība un tā ir jāciena. Nav runa par visatļautību-arī aizrādīt var pieklājīgi, cieņu neaizskaroši. Bet tā kā tu esi neaudzināta, tad tikai bļaut un sist māki :D
Te pieminētajā situācijā-kāpēc tā ome neparādīja bērnam savu nosmērēt apģērbu un nepalūdza bērnam, lai viņš tā vairāk nedara?! Ja pieklājīgi parāda, paskaidro un palūdz, bērni uzreiz reaģē un vairs tā nedara.

Miss Joker, ir nevis jādod bērnam visatļautība bet gan jaaudzina!! Un jaaudzina ar vārdiem, cieņu un mīlestību, ne varu, pazemošanu un iebaidīšanu. Ja bērns tiks audzināts un pie katra nedarba tiks izskaidrotas sekas un aiz vārda 'nedrīkst', tiks PAMATOTS kādēļ nedrīkst, tādām problēmām nebūtu jārodas.
Un viena no lielākajām kļūdām, kuras esmu novērojusi vecākos - šodien nedrīkst, rīt nedrīkst, parīt drīkst, jo atnāca draudzenes, lai jau nodarbina sevi ar to, kas nav atļauts un nākamajā dienā atkal nedrīkst. Viena tāda reize un bērnam vārds 'nedrīkst' ir tukša skaņa. Vienu reizi kaut ko aizliedzi, tad aizliedzi bez izņēmumiem. Tā rodas cieņa bērnam pret vecākiem un vārdu spēks.

Man pat nav priekšlikumu, kā mainīt sabiedības uzskatus par to, ka emocionāli un fiziski iespaidot ir normāli un pat vajadzīgi. :-/ Slima domāšana!

Miss Joker
Tu nesaproti pēršanās jēgu. Agrāk pēra ne jau sāpju dēļ, bet tā bija emocionāla pieaugušo izlāde, nespēja sevi kontrolēt, savaldīt. Un ne jau sāpes bērni atcerējās, bet emocionālo pazemojumu, aizvainojumu par to, ka kāds izmanto to, ka ir lielāks un stiprāks. Pēc tavas loģikas iznāk, ka vīri arī var iekaustīt sievas? Ne tā stipri, bet lai jūt un atceras? Tas pats vien ir stiprāks sit vājāku.

+++Askepot
Tieši tā, vecākiem pašiem sevi jāaudzina - pašsavalība, konsekvence, utt. Tad bērnus nebūs jādresē.

Agrāk nebija pieejama literatūra, par to, ko nodara bērnam vecāku (kas ir viņa svarīgākās personas dzīvē un principā visa bērna dzīve un atbalsts) kliegšana un pēršana, aiz rokas raustīšana un neiecietība bērna psihiskajai stabilitātei. Ja cilvēks, kurš ir viss, kas tev dzīvē ir, ni kura tu ņem piemēru um gaidi mīļus glastus, sāk kliegt uz tevi, jo Tu macies dzīvot un iepazīsti pasauli, tad trauma ir paliekoša. Varbut nemanāma, bet atsevišķās dzīves situācijās tā var uzplaiksnīt.

Tagad literatūra ir atliektiem galiem, der palasīt, kadu iespaidu atstaj uz bērnu pacelta balss, turklat, bieži nevietā un tikai un vienīgi vecāku nesavaldības dēļ un tāpat ir arī pieejama literarūra par to, kā savaldīties, kad mērs ir pilns.
Nav vairs Padomju laiki

Nē nu paga, es nesaku ka tas ir vienīgais variants, ja audzina bērnu pareizi, gribot labu un stāstot, runājot un skaidrojot tad vispār līdz pēršanām vai emocionālām vardarbībām nevajadzētu nonākt.
Es drusku varbūt pārspīlēju par teikto, nu nav tā ka es tagad to visu atbalstu arī ziniet. Ja bez tā var iztikt, tad protams bez tā ir jaiztiek!
Tomēr ir arī tādi gadījumi kad tu vienkārši vairs neredzi citu veidu kā to bērnu savaldīt, ne viņš klausa, ne klausās un vispār ir audzināts tā ka nesaproti kā tāds bērns var izaugt.

Protams es ne savu bērnu taisos sist ne kā psiha baurot uz viņu. Ļoģiski ka audzinātu pēc labākajiem ieskatiem un arī necenstos iebaidīt, bet ja tas bērns tā pat izdarītu ko tādu kas man nav pieņemams tad es labāk viņu noperu to vienu reizi nekā eju un katru reizi lūdzos lai pārtrauc un cenšos iestāstīt ka tā nevar, it īpaši ja ir redzams ka tas bērns vispār neklausās ko viņam saka.

Ja es ieraudzītu savu bērnu spēlējamies ar kaut kādām sprākstvielām/raķetēm par kurām viņam nav saprašana ka tas var viņam pašam nodarīt pāri un skaidrojot to vairākas reizes, tas bērns neklausītu tad jā es vissdrīzāk ja neatrastu citu veidu kā ar viņu tikt galā tad nopērtu un teiktu lai tā vairāk nedara.

Es to pēršanu uzskatu par pilnīgu galējo variantu kuru tā nemaz nevajag izmantot un ja no tā var izairīties, atrisināt situāciju citā veidā tad loģiski ka to nepielietotu nekad.

Te dažas iet pretrunās - saka, ka agrāk, viņu skolas laikos, tādas visatļautības nebija un bērni bija paklausīgāki, labāki. Tai pat laikā saka, ka skandināvu metodes, kur bērnu ciena un mīl, un nekad, nekad fiziski nepieskaras, ir tas, kas liek bērniem būt paklausīgiem. Jūs saprotat, ka jūsu bērnībā, padomju laikos, nebija nekādas skandināvu ideoloģijas Latvijā un audzināšana bija skarbāka kā ir tagad, tagad tiešām cukurdupšiem pieskarties pat nedrīkst, bet agrāk pēriens no vecākiem un ar lineālu pa pirkstiem no skolotājas bija normāla lieta? Tāpēc arī agrāk, iespējams, bija paklausīgāki bērni, jo viņiem bija cieņa pret skolotāju un vecākiem, nevis kā tagad, kad skolotājs ir pilnīgi bezspēcīgs pret bērnu un viņa vecākiem.

Es neatbalstu to audzināšanas metodi, kur bērnam pat pieskarties nedrīkst, uzskatu, ka no tā arī izaug bērni, kuri domā, ka var visu. Neatbalstu arī slānīšanu, bet atbalstu vidusceļu - visu sarunāt pa labam, bet ja gadās pacelt roku vai tml, tad neuztvert to kā pasaules galu.

Bērnu neuzvedībai nav attaisnojums, ka vecāki daudz strādā. Manā bērnībā (sūrie 90-to vidus gadi), vecākus visu dienu neredzējām mājās. Augām savā vaļā, bet nekad, nekad nenāca prātā lekties ar skolotājām un apsaukāties. Mums klasē bija daudz bērnu, kam vecāki ļoti daudz strādāja. Bieži vien lielākie nejaucēni ir bērni no turīgām ģimenēm, kur vecākiem nav jārukā no agra rīta līdz vēlam vakaram, lai savilktu galus.

Nav vērts :D
Tad es tiešām nebrīnos, kādēļ uzpeld tie raksti mēdijos "Norvēģi atņem Latviešu (un ne tikai) vecākiem bērnus". Protams, tā visa ir mēdiju pīle, bet doma ir izteikta.

Man nav saprotams, kā pieaudzis cilvēks var vispār iedomāties nopērt bērnu, lai tas "kaut ko saprastu". Tādam vecākam būtu jāiet nokaunēties, būtu jāpalasa grāmatas un jāmeklē atbalsts nevis jāattaisno savas neveselīgās vēlmes.

Diemžēl, tā atšķirība starp attieksmi pret bērniem LV un skandināvijā ir milzīga.
Tiesa, manuprāt, vismaz Dānijā, pārāk liels slogs un atbildība tiek likta pašvaldībām (skolām un dārziņiem). Vismaz man zināmajās dāņu ģimenēs vecāki neko daudz par bērnu audzinšānu un attīstības īpatnībām nezina un nevēlas zināt, jo bērns lielāko daļu dienas ir dārziņā vai skolā, atnākot mājās tikai paēd un iet gulēt. LV, savukārt, bērni 3h guļ dārziņos un tad vecāki mājās nezina, ko ar tiem aktīvistiem iesākt. :D

Tagad literatūra ir atliektiem galiem, der palasīt, kadu iespaidu atstaj uz bērnu pacelta balss, turklat, bieži nevietā un tikai un vienīgi vecāku nesavaldības dēļ un tāpat ir arī pieejama literarūra par to, kā savaldīties, kad mērs ir pilns.
Nav vairs Padomju laiki

Tieshi taa, pilniigi piekriitu, pati audzinu beernu, tuvojoties nakamajam posmam (menesim), palasu vairakas gramatas ko sagaidit un kadelj berns taa dara. Daudzi "pa pirkstiem" "dibenu" gadijumi ir pashu vecaaku nezinashanas deelj. Tas tieshaam atvieglo dzivi. Plus jaaudzina pashai sevi. Berns uzvedas tieshi taa kaa uzvedas vecaaki, un ja to paveero - to var noveerot un taa arii ir!

Taa jau liekas, ka katrs periens ko esam bernibaa sanjemusi neatstaaj nekadu iespaidu, bet atstaaj un kaa veel.

Dīvaini, ka te, kur bērnam pieskartes nedrīkst, bērni ir burvīgi, ļoti draudzīgi, palīdz mazākiem bērniņiem un klausa ne tikai mammu un tēti, bet arī audzinatajus skolā. Laikam nav no mūsu pasaules! (Protams, ir izņēmumi vienmēr sastopami) Mūsējie saprot un kalusa tikai ar dūrēm. Vai arī tā klopēšana ar ausīm ir vecāku nepareizas audzināšanas rezultāts?

Jūs esat lasījušas calis.lv foruma skolēnu sadaļu? Pēdējā, ko es lasīju bija šī tēma, ne līdz galam gan:
http://calis.delfi.lv/forums/tema/18314365-ka-vecaki-var-palidzet-skolotajai/
Jūsuprāt, tiešām tam vienam bērnam, kas traucē visai klasei un skolotāja ir pilnīgi bezspēcīga, jo bērna mammai viss šķiet kārtībā, skolotājai ir vienkārši.. jāsāk mīlēt bērnu un jāsmaida? Cik lasīju, skolotāja izturās pilnīgi labi (nekādu vardarbību nepielieto), bet kāpēc es šo piemēru lieku - bērna mammai ir vienalga, ka viņas bērns traucē citiem, varbūt, ja vienreiz parādītu ar rokas paraustīšanu vai pērienu, ka ekskursijas laikā nav normāli skraidīt, kliegt un krist virsū eksponātiem, tad pielēktu, bet nē, mamma pielieto jūsu skandināvu metodes un bērns var vienā laidā traucēt visiem citiem...

Un NĒ, es NEATBALSTU vardarbību, bet ja citādi nav iespējams, tad kaut kas ir jādara, nedrīkst pieļaut tādas situācijas, kur bērns ir izlaists līdz tādam līmenim, kāds ir ,piem, linkā.