Es pa paralēli lasīju sarakstīto. Pievienojos, ka darba meklēšana riktīgi sit pa nerviem. Atceros, kad es pirms 1.5 gada meklēju darbu pēc mācību beigām, man likās, ka nonākšu trako mājā. Visu laiku pa vienām darba intervijām staigāju, mēģinot dabūt darbu, un es tik runāju, smaidu, mēģinot sevi pārdot, lai tikai tiktu pieņemta darbā. Naudas galīgi nebija, vecāki teica, ka negrasās mani uzturēt, otra pusīte man arī nebija, precīzāk bija on-off, kuram viss bija p***j. Es tiešam biju apsvērusi iespēju braukt prom no valsts, taču kaut kā, necerot dabūju darbu, 4dienu laikā, izejot 3 atlases, biju pieņemta. Viegli nav, bet toties man patīk kur es strādāju un ko es daru, un bonusi no darba. Tā kā man ir paniskas bailes palikt bez naudas, tagad minimāli tērēju un veicu uzkrājumus.
Manas lielākās galvassāpes sagādā maģistrantūra, man liekas, ka esmu mazliet par dumju, lai tagad varētu pretendēt uz grādu. Kolēģi saka, ka neesmu īsti normāla, ka aizgāju mācīties, zinot savu ikdienas ritmu. Oh well, kas izdarīts - izdarīts, atpakaļ ceļa nav :D