Apkaunojošākie dzīves momenti

Visādas muļķības ir bijušas. Kauns stāstīt. :D

Tevi uzmundrina citu kibeles un neveiksmes? pirmo reizi ko tadu sastopu.:-O

Vel divas nedēļas atpakaļ kad dzīvoju vēl ar dzīvokļa biedreni, biju dušā un izslēdzās kārtējo reizi gāzes katls. Domāju, ka viņa būs citu dienu atapakaļ no laukiem. Tā nu saputota un slapja (labi, ka vel pietika prāts pielikt mazo dvielīti priekšā, nezinu cik gan daudz aizsedzos) iznesos uz virtuvi un pārbiedēta novilku - laaaaabvakar.. Jo tur sēdēja mana dzīvokļa biedrene kopā ar savu kursa biedru. Oh well. Viņs tikai pateica - labi izskaties.

Tas no pēdējiem notikumiem tāds.

Apkaunojui sevi vismaz pāris reizes nedēļā. :)

Ir tādi pāris gadījumi, bet tieši dēļ tā ka ir kauns es netaisos stāstīt :D

Tevi uzmundrina citu kibeles un neveiksmes? pirmo reizi ko tadu sastopu.

Parasti apkaunojoši stāsti ar laiku ir tie par kuriem var pasmieties. Ja nevar pats par sevi pasmieties ir diezgan skumji ar dzīves uztveri.. :)

Reiz jau bija līdzīga diskusija - cik atceros no komentāriem, visas bija pārsmējušās, jo, jā, pēc laika uz saviem apkaunojošajiem momentiem mākam paskatīties humorīgā gaismā :)

Lai iet mana klasika - uz sitiena citu neatceros (sorry, ja kāda jau lasījusi :D ). Bērnībā ar māsu katru sestdienu gājām uz vietējo tirdziņu lūringā, pirkt jau neko nepirkām. Bet nu bijām smalkas dāmas :D Tad nu, ejot garām berešu stendiņam, savu ārkārtīgi advancēto stila izjūtu paudu, izsakot viedokli: "Izskatās pēc govs pļekām". Uz ko pārdevēja atbildēja: "Pašai uz galvas ne labāka" :D :D
Tobrīd bija tāaaads kauns un dusma, tagad rēka, protams :D

Labi, neprecīzi izteicos- ne pats apkaunojošākais sliktā nozīmē, bet kas tāds, par ko var pasmaidīt un pasmieties atceroties:-D

reina :D :D :D

Man vienreiz bikses uz dupša bija nosmērējušās, skolā par mani slēpti smējās, bet pateikt jau neviens nevarēja. Klasesbiedri bija muļķi, bet smieklīgākais bija, ka māte man pēc tam uzbrauca (jo viņa bija tā, kas ievēroja, ka asiņains): tikai pasaki, ka kāds vēl redzēja. Smieklīgi tāpēc, ka viņa zināja, ka es pludoju vismaz 10 dienas no vietas. Tas bija kādā 10. klasē.

Bet ko tad es galu galā būtu darījusi? Uz mājām tikt nevarēja, atbraukt pakaļ arī nē.

Pašai vēl nesen gadījās ne gluži apkaunojošs, bet neērts moments gan. Pamanīju, ka pakaļgals netīrs, slepus centos noslaucīt kamēr neviens neredz. Nezin kā aizdomājos vai aizskatījos, ka no aizmugures kāds tuvojas. Tomēr ceru, ka viņš neko neredzēja, jo puisis tomēr simpātisks. Varu iedomāties, ko viņs savā prātā padomāja- viena stāv gaiteņa vidū un lēnā garā kasa pakaļu divdomīgā vietā.:-D Atvainojos par sīkumiem:-D

*Aizskatījos, ka neredzēju, ka no aizmugures kāds tuvojas:-D

"Izskatās pēc govs pļekām". Uz ko pārdevēja atbildēja: "Pašai uz galvas ne labāka"

:D

Kauns stāstīt,bet nu...
Pāris gadus atpakaļ slimnīcā satiku vienu draudzeni,vārds pa vārdam,ievēroju ka mani konstanti vēro viena sieviete,draudzenei čukstus jautāju "Ko tā vecene visu laiku lūr uz mani ",viņa tāda izbrīnīta balsī "(Mans vārds), tā ir mana mamma" ātri centos mainīt tēmu, lai izlocitos no neveiklās situācijās. Kopš tā laika, piedomāju, ko saku...:-D

Es gāju kādā setptītajā klasītē. Skola atradās 15 minūšu attālumā no centra. Kādu dienu pēc stundām, mēs ar draudzenēm jautri pļāpādamas gājām uz tiem centra veikaliņiem. Man bija tādi jauni, plandoši svārciņi..ejam, ejam un pēkšņi dzirdam, ka puišu bariņš, kas gāja aiz mums, sāka bļaustīties. Ejam tālāk, centāmies šos ignorēt, bet viņi nelikās mierā. Mēs jau dusmīgas, sākam bļaut pretī, lai apklust. Tad viņi pienāca tuvāk un man teica:" Tev svārki augšā." Izrādījās, ka mani plandošie svārciņi bija aizķērušies aiz mugursomas un manas apakšbikses bija redzamas visiem, kas gāja aiz manis..:-DEs nesaprotu, kā nejutu, ka kaut kas nav kā vajag, bet nu laikam ar draudzenēm bijām pārāk aizpļāpājušās.

"Ko tā vecene visu laiku lūr uz mani ",viņa tāda izbrīnīta balsī "(Mans vārds), tā ir mana mamma"

:-D:-D:-D:-D
Es tā smējos

Izstaigāju pilsētu , pāris veikalus..sēžos mašīnā un sajūtu , ka kleitai vīle aizmugurē atirusi vaļā(s) Nezinu kā varēju to nepamanīt un kas zin cik ilgi tas bij kamēr staigāju apkārt.

Skrienot pāri ceļam, lai paspētu uz trolejbusu, nokritu ceļa vidū špagatā, saplēsu zeķubikses un drausmīgi raudāju, draugs vēl bija blakus un cēla mani augšā :D

Up.

Vienīgais kas nāk prātā.

Cilvēkam no citas valsts kautkur nezin-kur, par kuru neko nezinu, pajautāju, kas viņam savā valstī vislabāk patīk. Viņš teica, ka visforsakie ir rozā zilonīši. Es tāda izbrīnīta: nopietni, jums tur rozā ziloņi. -Nu ja. -Wooow, tik forši. Un tik jūsmoju.

Pēc pāris dienām tik sapratu, ka neesmu īsti gudra. :D

Kas ir rozā zilonīši?