Uzreiz sākšu ar to, ka nezinu, ko sagaidu no Jums, gribas tikai sirdi izkratīt.
Ar draugu kopā esam 1,5 gadi, kopā daudz piedzīvots un pārdzīvots. Arī kopdzīve jau uzsākta.
Pēdējā gada laikā mani piemeklējušas daudz likstas, negaidīta un mistiska tuvinieka nāve, ko ļoti pārdzīvoju, veselības problēmu saasinājums..no mīļotā cilvēka puses tas raisīja tikai vēsumu ne atbalstu. Ieslīgu dziļā neapmierinātībā ar dzīvi, asaru plūdos esot vienatnē, attālinājos no ģimenes, daudz domu par nāvi, dzīves izbeigšanu, sajutos kā pilnīga vientuļniece.
Bērnības drauzene/kolēğe, kura to, paldies viņai, pamanīja, tā teikt aizvilka pie ārsta..jau kādu laiku, lai būtu mierīgi apstākļi uzturos laukos, lietoju medikamentus, apmeklēju psihoterapeitu.
Pa visu šo laiku mans mīļotais cilvēks ne reizi nav atbraucis, ir dienas, kad piezvana, pārsvarā viņam nav laika, aizņemts ļoti..bet šodien bija pats sāpīgākais, uzzināju, ka viņš visu šo laiku ir izmantojis, lai iepazītos un satiktos ar citām.
Sajūtas? Pazemojums, pasaule ir sabrukusi.
Piedodiet, ka tik gari un paldies tām, kuras izlasīs, uzrakstot paliek mazliet vieglāk. :-)
32
