Neredzu dzīvei jēgu - pamožos, aizeju uz skolu, atsēžu tur kaut ko telefonā internetā lasot (jo neredzu jēgu mācīties, tikai tīri lai papīru dabūtu, jo 95% skolotāju stāstītais ir pilnīgs bullshits un laika izniekošana, atzīmes man ir vienas no labākajām klasē), atnāku mājās un sēžu pie datora / skatos televizoru / spēlēju videospēles, tad eju gulēt - un darbadienās tā visu laiku. Pienāk piektdiena, vakarā kaut kur parasti eju iedzert, lai gan nekādu prieku man tas vairs nesagādā, vienkārši draugi sauc, un ja neietu, tad tāpat visu nakti pie datora pavadītu. Sestdien pamožos, visu dienu tāds pohains pie datora (ar pārdomām, kāpēc vispār to darīju, ja vispār neizbaudīju), un tad vai nu arī visu nakti pie datora, vai nu atkal kaut kur iedzert ar draugiem. Svētdien - visu dienu pa mājām, pārsvarā bezjēdzīgi kaut ko internetā skatoties. Un tā tās dienas paiet, tādā rutīnā esmu jau no septembra sākuma. Īsāk sakot - man dzīvē vienīgais laika pavadīšanas veids ir dators / televizors, un ne tāpēc, ka būtu atkarīgs - vienkārši nav nekas cits, ko darīt. Grāmatu palasīt? Tas pats vien būtu. Un tas mani ļoti nomāc, liekas, ka izniekoju savu dzīvi un ka dzīvei nav jēgas, vienkārši eksistēju un viss.
Tāda sajūta, ka esmu jau izbaudījis visu savā dzīvē. Piemērs - pagājušā vasara gandrīz visa tika pavadīta ballītēs un kaut ko darot ar draugiem, sajūtas bija 9,5/10. Šī vasara tikai pavadīta aptuveni tāpat, bet sajūtas ne tuvu nebija tik labas, ap augustu jau tas viss bija noriebies un bieži pavadīju laiku sēžot mājās, par spīti tam, ka darīt bija ko - problēma tāda, ka tas viss jau ticis darīts tik daudzas reizes, ka vienkārši ir apnicis. Nav nekas jauns, nav nekādu jaunu emociju. Bail pat domāt, kas būs tālāk? Ko man vajadzētu darīt, lai atkal būtu šīs foršās, patīkamās sajūtas kā kaut ko darot pirmās reizes? Kā piešķirt dzīvei jēgu?
Varētu iet uz kādiem treniņiem, katru dienu pavadīt smagi strādājot trenažieru zālē, dabūt perfekto augumu... un kāda no tā jēga? Vai tas, ka varēšu dabūt gandrīz jebkuru meiteni, dos man kādu prieku? Varbūt... bet tikai sākumā, esmu pārliecināts, ka ar laiku tās emocijas arī apniks. Padomājot arī par laiku pēc pāris gadiem - dzīvošu atsevišķi no vecākiem, strādāšu, būs automašīna, utt., pirmajā pusgadā-gadā nešaubos, ka manis gaidītās emocijas būs, bet pēc tam? Kas pēc tam? Visa dzīve nodzīvota vienā rutīnā vienkārši eksistējot (darbs - mājas un tā visu laiku)?
Dodiet, lūdzu, kādus padomus un ieteikumus.