Sveikas!
Man ir vajadzīga palīdzība, vēlos lai kāds padalās pieredzē.
Esmu ļoti izmisusi.
Sākšu ar to, ka visu savu apzināto mūžu dzīvoju tikai sev un savai meitai, nu nebija tā cilvēka kas būtu pelnījis būt mums blakus. Bija kādas attiecības ik pa laikam, bet viņas man nesniedza gandarījumu.
Tad nu lūk, pa visam netīšām sanāca uzsākt saraksti facebook ar kādu vīrieti, sarakste bija patiešām aizraujoša, radīja interesi, gan man, gan viņam. Apskatoties sākotnēji viņa profilu man likās, ka viņš būs tāds foršs laika kavēklis, būs cilvēks ar ko varēšu vientuļajos vakaros padalīties ar izjūtām, saņemt kādu uzmundrinošu vārdu, un tā teikt, virtuālais draugs.
Sarakstes sāka palikt garākas, un vienu vakaru, kad mājās sajutos pa visam vientuļi es piedāvāju satikties, uz ko viņš arī neatteica. Mēs satikāmies, un tad viss sākās.
Sākās kaut kas apbrīnojams, es nekad tā nebiju jutusies, mēs tikāmies gandrīz katru dienu, kad strādāja viņš brauca pie manis un palika pa nakti, kad nestrādāja es braucu pie viņa. Pavadījām laiku kopā. Viss bija nenormāli lieliski, es staigāju metru virs zemes, domas tikai pie viņa.
Tagad nedaudz arī par viņu pašu. Viņš ir bijis viens 2 gadus, pirms tam bija smaga šķiršanās no sievas ar ko kopā nodzīvoja 16gadus. Kamēr atkopās viņš jau bija mēģinājis attiecības, bet kā viņš argumentēja, ka attiecības izjuka dēļ tā ka tā otra sieviete nebija īsti brīva, tā teikt vēl bija trešais cilvēks starp viņiem.
Tad nu mēs iepazināmies, un viņš teica, ka es sildot viņa sirdi, ka esot tik patīkami apzināties, ka es viņam esmu. Runāja par nākotni, par to ka vēlas vēl vienu bērnu - meitu. Piedāvāja man kopā dzīvot, un vispār viss bija tik nenormāli ideāli. Es viņam atvēros pilnībā. Man bija sajūta, ka viņš ir tas cilvēks ko esmu meklējusi visu savu mūžu.
Tā kā es dzīvoju un strādāju Rīgā es pārcēlos uz Jūrmalu lai būtu tuvāk viņam, jo viņš strādāja Jūrmalā un dzīvoja Tukumā. Pat savu bērnu es pārvedu uz Jūrmalu, jo tiešām no viņa bija tā atdeve un pārliecība, ka būsim kopā uz visu mūžu.
Un tad notika neticamais. Viņš atbrauca pie manis, protams ka izturējās kā parasti pret mani, es laimē staroju, rādīju kleitas ko vilkšu uz darba balli, viņš man ieteica ko un kā labāk. Runājām par to ko vilkšu uz viņa darba ballīti, nu vispār viss bija labi, bet tad sākās saruna :viņš man sāka stāstīt ka viņam esot pārāk liela siena uzcelta un ka sirdī viņam esot tukšums, un ka labāk būs ja viņš dzīvos viens!
Mana pasaule sabruka. Es tā viņu mīlēju ar visu savu sirdi, ka nespēju to pieņemt. Viņš kopš tās dienas ar mani vairāk nekomunicē, neatbild uz manām vēstulēm. Es jūtos šokā, izmisumā, ir tāda sajūta, ka visa pasaule sabrukusi zem kājām. Par šīm pāris dienām esmu uz nervu pamata zaudējusi 5kg svara. Raudu līdz histērijai. Iekšā ir tāda sajūta ka viss vnk uzsprāgs! Un šausmīga panikas sajūta ir. Vai Jūs varat man ko ieteikt, ko darīt šajā situācijā? Kā man izkļūt no šo attiecību palikušo smagumu, un kā atbrīvoties no sirdsāpēm ? Un man arī ir palikuši neatbildētie jautājumi, kapēc tā notika ?Ja viss bija tik perfekti, atdeve gan no viņa gan no manas puses bija tik izteikta. Pat šķiroties un sakot tos vārdus man, viņam bira asaras. Es vnk nesaprotu kas par lietu.
1
