Esam mīļotie no attāluma

Man sājumā arī bija attāluma attiecības, līdz pārcēlos :) Protams, bija grūti, skumji, ilgas.. garās skype sarunas utt. :)
Esat jau domājuši par kopdzīvi? Ir kāds plāns? :)

Savulaik man bija kaut kas ar cilvēku citā valstī, biju nereāli samīlējusies. Vispār tagad tā atskatoties - nebja tik slikti. Tā kā man ļoti labi patīk būt vienai, kad esmu viena, jūtos labāk - tad nu man bija ilgi periodi augt, attīstīties un tad uz kādu nedēļu 2-3 x gadā būt samīlējušās muļķei. Protams, daudz kas tika darīts, lai nu pārsteigtu viņu, kad atbrauks, tie trakās sportošanas periodi, kad tuvojās viņa atlidošanas datums.. Pucēšanās, gatavošanās - tie bija svētki, kad viņš bija :)

Pēc 2 gadiem es sapratu, ka tas man vairs neder. Nedabūju atpakaļ no viņa to, ko man vajadzēja - pārgriezu visu kā ar nazi, izdzēsu no soc.tīkliem, pārstāju sazināties. Tad bija 1 sarakste (mokpilna, pazemojoša, pēc kāda mēneša) un tas arī viss. Cik zinu, šobrīd ir atpakaļ LV, vienreiz satiku uz ielas, bet man vieglāk bija noignorēt, nepamanīt - tāpēc tā šobrīd ir. Mums ir kopīgi draugi, kuriem būs kāzas, tad nu... kad būs, tad nāksies izturēties civilizēti - līdz tam tā, itkā otra uz pasaules nebūtu. Saprotu, ka gribi pozitīvu stāstu - bet nu izskatās, ka mums bija pilnīgi savādākas sasvstarpējās attiecības, tāpēc nekas tik bēdīgs ar tevi visticamāk nentiks un atradīsiet veidu, kā būt kopā :)

Esam vēl salīdzinoši jauni, arī studiju beigas vēl nav tik drīzas, tapēc par kopdzīvi vēl nopietni domāt nevaram, bet sapņu līmenī jau runājam, ka izturēsim un būsim kopā vēlāk, bet tomēr negribās tik tālu plānot. Ir doma braukt vēlāk kaut kur kopā studēt maģistru vai, iespējams, Erasmus.. :)

Es arī visu laiku cenšos pierunāt pie manis pārcelties :D bet laiks visu rādīs.

Cormeum - cik ilgi jums bija attiecības no attāluma? Un tagad arī esat kopā?

Ieva294 - sasmējos par trakajām sportošanas nedēļām pirms atbraukšanas, man tieši tas pats :D Man galvenais pieredzi, neatkarīgi no tā, vai ir happy end. Drīzāk jau interesanta ir tā sajūta sevī, ka tu mācies atkal būt pati par sevi, vairāk padomāt un attīstīt sevi. Tādā ziņā jūtos vairāk pati uz savām kājām, kad iemācās, šī sajūta ir ļoti laba, tikai nākas sev atgādināt par to dažkārt.
Jums tas viss bija veselus 2 gadus? Bija kāda iespēja, ka būsiet atkal kopā vienā vietā, vai tomēr attāluma attiecībām nebija tāda redzama gala? Mums draud 3 gadi..

Katrīna11, mums attālums bija kādu pusgadu, ja nemaldos... kopā esam joprojām :)
Bet mēs jau diezgan ātri sapratām, ka gribās būt blakus.. ne vien domās, bet arī fiziski :)

Mums bija iespēja, ka būsim vienā vietā - ja viņš atgrieztos te. Bet nu es nesagaidīju - pēc tam, kad nogriezu visu, viņš pēc pusotra gada atgriezās. Cik zinu, meklē darbu te, bet neko nav atradis un izturās vieglprātīgi - domāju, tas ir laika jautājums, kamēr aizbrauks atkal.
Ja viss būtu iegrozījies savādāk, vispār iespējams, ka es būtu aizbraukusi pie viņa pēc studiju beigšanas - uz ārzemēm skatos kāru aci, tas gan nebija tur, kur šobrīd plānoju doties, bet vieglāks variants - kas to lai zin, kā būtu, ja būtu.
Nebija lemts un droši vien labi, ka tā. Kad mana trakā samīlēšanās pārgāja, tikai tad skaidri ieraudzīju, ka as cilvēks nebija priekš manis.

Bet jā - burkānu-sēkliņu salāti atkal un atkal, un sporta zāle 6 dienas nedēļā - uhh, tā tik bija motivācija :D

Manas attāluma attiecības arī diemžēl beidzās ar šķiršanos. Viņš nebija latvietis, tomēr kādu laiku dzīvoja Latvijā. Tā arī mēs satikāmies. Kādu laiku bijām attiecībās, līdz viņam atkal bija jāaizbrauc darba dēļ. Tad nu vai nu es braucu pie viņa vai viņš pie manis. Sākumā dzīvojām ar milzīgu pārliecību, ka izturēsim, ka mums viss būs labi, jo kopā jutāmies komfortabli. Tomēr ar laiku sapratām, ka neesam viens otram piemēroti - diezgan krasi atšķirīgas intereses un dzīves ritms, kā arī jūtas nebija tik spēcīgas. Tagad esam draugi. Joprojām sazvanamies caur skype un viņš ir viens no mīļākajiem cilvēkiem manā dzīvē un joprojām zinu un jūtu, ka ar viņu varu runāt par visu un uzticēties viņam. Lai arī šķiršanās sākumā bija diezgan smaga, tagad ir tikai patīkamas atmiņas. Mums vienkārši nebija paredzēts izveidot nopietnas romantiskas attiecības. :)
Bet kopumā es ticu, ka cilvēki var uz kādu laiku pielāgoties šādai situācijai un to izturēt. Kā arī ir jāiemācās, ka laiks kurā neesi kopā ar viņu ir ļoti labs tam, lai nodotos savām interesēm un pašattīstībai. Arī to ir jāiemācās izbaudīt. :)

es esmu pozitīvais stāsts. BET mēs attālumu izturējām tāpēc, ka, pirmkārt, mums bija uzstādīts konkrēts laiks, kuru pavadīsim dažādās valstīs. Otrkārt, bija konkrēts mērķis, kāpēc mēs atrodamies dažādās valstīs un kas notiks pēc tam, kad būsim izcīnījuši nolikto laiku. Bija grūti, bija dažādi momenti, kad likās, ka nesanāks un ka jāmet miers. Arī trakās sportošanas pirms tikšanās, kā jau meitenes minēja, pārsteigumu plānošanas utt. 2 gadi tā pagāja, bet, ja būtu bijis vairāk, domāju, ka liela iespēja, ka neizturētu, arī ar visu lielo mīlestību. Mums bija ļoti spēcīga motivācija un ļoti stipra saikne, tāpēc izturējām.

kopumā, ja jums ir skaidrs kāpēc un uz cik ilgu laiku un ja ir konkrēti nākotnes mērķi plus lielā mīlestība, nav nekas neizdarāms.

Ar tagadejo virieti bija attaluma atiecibas nedaudz vairak ka gadu, taa gada laika ari netikamies. Ja godigi, nebija parliecibas, ka pec tam vispar satiksimies. Bijam loti, loti jauni. Kopa bijam bijusi vien nedaudz menesu pirms vins aizbrauca prom. Bet izturejam, satikamies un taa, itka nebutu bijusi skirti, loti forsi bija. Tikamies valsti uz ikuru bija parcelies, bet atkal tuvojas septembris, skola, videne. Toreiz lidojot prom teicu, ak ja nevaru uzreiz lidot atpakal, tad viss, es otrreiz vairs tam murgam cauri neiesu. Bet sanaca ta, ka nepagaja ne meneis un biju atpakal un uz paliksanu, un macisanos te. Esam prom un joprojam kopaa jau daudz, daudz, daudz gadus.

bet ar tagadejo pratu es nevienu visticam,ak negaiditu. Agra jauniba vel ok, var, bet velak, nu nafig ja vien tas nav pielaulats viirs.