Te ir sataisīta putra, tāpēc es pa punktiem.
Reklāmas ietekme uz cilvēku mūsdienās ir vesela zinātne, kas pamatā balstās uz psiholoģisku cilvēka vēlmi savu dzīvi padarīt labāku visās iespējamajās jomās. Cilvēkam, kas rada reklāmu, lielā mērā ir pie vienas vietas, cik šī prece/pakalpojums ir kvalitatīvs, viņa uzdevums ir parādīt, kā šī lieta uzlabos pircēja dzīvi.
Attīsim atpakaļ uz to vietu, kur 57days ražo labu šampūnu, bet to nereklamē. Tirgū ienāku es, ar savu produktu, kurš pēc būtības ir ne visai kvalitatīvs, toties esmu iztērējusies produkta nosaukuma un dizaina izstrādei un reklāmai. Tagad Tu stāvi veikalā, skaties uz šampūniem un redzi 57days ražoto oranžo pudelīti par 3,50€, par kuru Tu pat dzirdējis neesi un manu, visās malās izreklamēto balto pudeli ar zelta burtiem, pie kam maksā mana pudele vien 3,29€. Ja Tev nebūs iespējas paņemt no plaukta tādu produktu, kuru Tu jau pazīsti, Tu paņemsi to, par kuru vismaz dzirdējis esi. Tā strādā cilvēka domāšana. Protams, iespējams, Tu paņemsi rokā abas pudelītes un salīdzināsi sastāvu, bet, ja neesi ķīmiķis, tos vārdus, zem kuriem es izvēlēšos paslēpt visu kaitīgās ķīmijas kaudzi, tāpat nesapratīsi.
Par ķīmijas nodarīto ļaunumu mēs visi esam informēti. Informācijas ir tik daudz un tā tik bieži tiek visur skandināta, ka cilvēki vienkārši zina, ka ēdam neveselīgu ēdienu, lietojam videi kaitīgu sadzīves ķīmiju un elpojam piesārņotu gaisu. Kāpēc mēs turpinām to darīt? Valstīs ar attīstītāku ekonomiku tā nav, šeit jau tika minēts piemērs ar attieksmi pret sulfīdiem Skandināvijā. Mēs to vienkārši lielā mērā nevaram atļauties. Produkcija, kas nesatur kaitīgās vielas, būs ļoti dārga. Nevis sadārdzināsies par dažiem centiem, bet būs jūtami dārgāka. Jau minētā lētā vārītā desa, piemēram. Labi, nebūs viņā krāsvielas, viņa nebūs rozā un neizskatīsies garšīga. Tas jau samazina potenciālo pircēju loku. Mazāk pircēju, attiecīgi jāpalielina cena, lai ienākumu līmenis paliktu tas pats. Tagad izņemsim no tās desas konservantus. Tavai pelēkajai desai derīguma termiņš ir 3 dienas. Tavs produkts atkal paliek dārgāks. Un tagad nonāksim pie pasākuma jautrākās daļas - izņemsim no tās desas ārā garšas pastiprinātāju. Tagad Tu esi spiests savā desā likt tiešām gaļu, lai desa pēc tās garšotu, jo gaļas pārstrādes blakusproduktu sajaukums ar soju, neko diži pēc gaļas negaršo. Toties kvalitatīva gaļa ir dārga.
Ieteikums uz gatavo desu vispār neskatīties un lietot tikai svaigos produktus, vispār neiztur kritiku. Gaļa, kas būs pa kabatai tiem 40% valsts iedzīvotāju, kas nevar atļauties kvalitatīvu desu, nebūs labāka par to desu, jo lopi, lai panāktu to ātrāku augšanu un lielāku masu, tiek baroti ar tādiem brīnumiem, ka tā desa teju vai sāk izskatīties veselīga. Pamēģini pensionāram, kurš saņem vodējo pensiju (Vidējā pensija valstī ir 279€, tā ir vidējā, nevis minimālā) iestāstīt, ka viņš nedrīkst pirkt desu un lētās vistas, ka viņam jāpērk normāla gaļa par 4€/kg . Ja Tu izņemsi no tirgus visus šos produktus, pensionāri vienkārši kļūs par veģetāriešiem.
Lai šo te varētu mainīt, ir jāmaina ekonomiskā sistēma, tas gan pie mums neizskatās, ka kādreiz notiks.
Fastfood un bērnu aptaukošanās ir akmens pieaugušo dārziņā. Visu pieaugušo, kas ir ap bērnu, ne tikai konkrētā bērna vecāku.
Pirmkārt jau mūžam aizņemtie vecāki, kas mājās iemet pusfabrikātu mikroviļņu krāsnī un ēd pēc 5 minūtēm. Bērns vienkārši iedomājas, ka viņam biešu zupa nevar garšot, jo viņš to mājās bērnībā vispār nav pagaršojis - mammai taču nebija laika pagatavot. To vienu reizi, kad laiku atrada, neko garšīgi, pieredzes trūkuma dēļ, nesanāca un viss - bērnam zupa blacklistā.
Iedomājies situāciju, ka strādā lielā biroju ēkā. Apakšā ir kafeinīca, kura itkā baro visu ēku. Blakus tai ēkai ir ātrā ēstuve. Tavs pusdienas pārtraukums ir 20 minūtes. Šo 20 minūšu laikā Tev ir jānonāk vienā vai otrā iestādē, kas baro, jāsadabū ēdamais, jāpaēd un jānonāk atpakaļ savā darbavietā. Kafeinīcai tehniski skaitās, ka ir veselīgs ēdiens, bet tur strādā Ļuba ar 20 gadu pieredzi stacijas bistro un sautējumu viņa gatavo tādu, ka paskatoties virsū nav skaidrs, vai to var ēst vai to tomēr kāds jau ir ēdis. Pie kam, jau atverot kafeinīcas durvis, pāriet visa vēlme ēst, uz Ļubas gatavoto pat nav jāskatās. Ja nu tomēr saņemies un ēd to, ko tur dod, tad apēd tās 3 ēdamkarotes, kas nosit bada sajūtu un viss, vairāk neko iekšā dabūt nespēj.
Bet blakus ir ātrā ēstuve, no kuras smaržo tīīīk garšīgi, ēdiens ir krāsains un skaists, nemaz nerunājot par to, kā tas garšo.
Skolēns skolā neēd, jo tās ir tādas Ļubas kafeinīcas, kurās netiek piedomāts ne pie tā, kā ēdiens smaržo ne tā, kā tas izskatās un procesā vispār nepagaršo, kas tur top. Pacenšās tikai skolas atvērto durvju dienā, kad zina, ka Pēterīša mamma atnāks apskatīties vai tiešām viss ir tā, kā Pēterītis stāsta. Jūs nekad neaizdomājaties, kāpēc skolotāji paši neiet tur ēst? (t)
Par izpostīto Latvijas rūpniecību vajag vairāk palasīt un painteresēties. Uzzināsi, kā mēs nonācām tur, kur esam. Tās pašas cukurfabrikas jau netika tā vieglu roku aizslēgtas aiz gara laika un nemācēšanas saimniekot. Par uzņēmumiem, kas vērās ciet 90tajos, diezgan labi var salasīties L.Lapsas grāmatā "Kampējs". Tur ir aprakstīts ļoti daudzu uzņēmumu liktenis un tas, kādi bija patiesie iemesli, kāpēc tas notika. Tas nav tā, ka cilvēkam vienkārši apnika vadīt uzņēmumu, tāpēc viņš to par lētām naudām pārdeva Avelatam, kas, rupji sakot, norāva visu podā. Tā nav.
Ko darīt, lai tā nebūtu? man padoma nebūs. Vienu gan zinu noteikti - ja valsts mēģinātu ierobežot cilvēka izvēles brīvību pat līdz tādam absurdam kā ēdienkartes koriģēšana, visa mūsu tauta vienkārši muktu uz citām zemēm. Mēs nedzīvojam apstākļos, kur būtu jāsāk ar to. Vispirms būtu jānodrošina apstākļi, kuros dzīvot veselīgāk ir iespējams. Kā to izdarīt valstī, kur kopējā labuma segu katrs velk uz savu pusi, man nav ne jausmas.