Es varbuut neesmu tas labaakais piemeers, jo manaa gadiijumaa svariigaaka bija nevis terapija kaa taada, bet labais kontakts ar psihoterapeiti. Jutos saprasta, uzklausiita un atbalstiita, un tas bija tiesi tas, ko man vajadzeeja (gaaju pie Lailas Kalninas). Lai terapiju realizeetu, ir jaaveic sociaali projekti, tie pasi, kas sagaadaa bailes. Tad var straadaat ar domaam, sajuutaam, analizeet, kas notika. Bet parasti tas notiek mazliet veelaak, kad ir izprasta esosaa situaacija. Saakumaa vairaak runaasanaas par pagaatni, beerniibu, jaapilda maajasdarbi, piem., jaauzskaita, cik reizes nedeelas laikaa bijusas panikas leekmes un kaadas tajaa briidii bija domas, jaaizvirza meerki, ko veelas sasniegt utt. Peec katras viziites jutos loti prieciiga, pozitiivi uzlaadeeta. Gaaju kopumaa triis meenesus reizi nedeelaa (tas bija sii gada pirmajaa pusee). Sobriid tiesaam juutu uzlabojumus, bet nedomaaju, ka tas ir vienas terapijas deel, jo intensiivi straadaaju ar sevi visu laiku. Bet domaaju, ka jebkuras psihoterapijas veiksmes pamataa ir darbs, ko cilveeks pats ir gatavs ieguldiit, terapeits var tikai paraadiit celu, atbalstiit, paliidzeet izprast.
613
