Man puisim ir grūti kaut ko uzdāvināt, jo viņam ir ļoti īpatnēja gaume, resp., viņam vispār nepatīk ne apdāvināšanās, ne svētki. Viņš nesvin ne savu dzimšanas dienu, ne vārda dienu. Parasti, ja kaut ko pērku, tad vados pēc viņa interesēm - grāmatas par viņam interesējošām tēmām, foto rāmīti ar mūsu kopīgo brīžu bilžu kolāžu u.tml.
Un viņš man arī reti kad dāvina pirktas lietas, visbiežāk pats kaut ko uzmeistaro vai saplūc puķes pļavā.
Attiecībā uz dāvanām, manuprāt, ir jāseko hipiju uzskatam, ka nauda ir putekļi, jo nekas nelīdzinās tām emocijām, ko tu otram cilvēkam vari radīt, kaut tikai samīļojot vien. Dārgs pulkstenis var netīšām iekrist tualetes podā un kļūt nelietojams, bet īsts patiess apskāviens - nekādā podā nenoslīks.
Man brālis reiz uzdāvināja Alpu kalnus vārda dienā. Pats tobrīd tur bija, piezvanīja un teica: "Mās, es tev dāvinu Alpus šodien!" Un ticiet man, šo dāvanu es mūžam atcerēšos. (l)