Neticu nekam un man visa tā milzu ažiotāža, kura sacelta ap ticību, šķiet aplama un pat smieklīga. Ja man neviens ar savu ticību neuzbāžas, man nav problēmu komunicēt ar cilvēku, taču ja pie manām durvīm zvana Jehovas liecinieki vai uz ielas nāk klāt ticīgie, kuri vēlas parunāt par to kam ticu un kam ne, tas manī rada vēlmi no šādiem cilvēkiem izvairīties visu atlikušo mūžu. Tā teikt - nenosodu nevienu ticību, kamēr neviens ticīgais nemēģina mani par to pārliecināt.
Tiesa gan, ticu kaut kādiem spēkiem.. nezinu, saukt to par likteni? Kaut kam, kas liek mums izdarīt īsto izvēli īstajā laikā un vietā. Piemēram, ļoti, ļoti gribu iet uz vietu A, bet pēdējā mirklī kājas teju vai pašas mani aizved uz vietu B, kur satieku, piemēram, kādu savā dzīvē liktenīgu cilvēku. Man gribas ticēt, ka tas ir kaut kāds liktenis vai domu spēks, kurš liek pēdējā mirklī izšķirties par labu iespējai, kuras dēļ mainās visa dzīve. Taču reliģijai ar to nav nekāda sakara.
Ceru, ka nevienu neaizvainoju. Tāds nebija mans mērķis.