Mammas zaudeejums

Es zaudēju mammu pirms nu jau gandrīz 6 gadiem, bet nevaru teikt, ka sāp mazāk. Ir dzīves situācijas, kad tas zaudējums nu tāā grauž, nu tāā sāp... nedomāju, ka tas kādreiz pāriet. Man tieši sākumā bija nedaudz vieglāk, jo tās emocijas centos nelaist tik ļoti sev klāt. Kādu laiku izdevās.
Mammu-meitu attiecībās, vismaz man, grūtākais ir tad, kad pašai parādās bērni... un ja ar mammu nevar padalīties... ir tā ļoti, ļoti, ļoti smagi. Mirkļiem esmu domājusi, ka, iespējams, noderētu saruna ar kādu profesionāli, jo tās sāpes iekšā ir visu laiku, tās nekur nepazūd. Jā, var iemācīties ikdienā tās sāpes neievērot, bet ilgtermiņā tas nestrādā.
Mans vienīgais padoms - neturi to visu sevī, runājies ar draudzenēm, citiem radiem, līdzcilvēkiem... jo ilgāk šīs emocijas tur iekšā, jo smagāk ir. Vismaz man nedaudz palīdz periodiska izrunāšanās, izraudāšanās, tādā veidā varu kaut nedaudz sakārtot sevi. Turies!

Cik skumja diskusija... meitenes, vai tiešām gribat to apspriest publiski? Es esmu atvērta dažādām diskusijām, bet negribot atveru arī šo.. un man paliek skumji ap sirdi, pārdzīvoju līdzi visām, pat domāt negribas, kā tas ir... :'-(:'-(

Apple_pie- man vienkaarshi gribaas saliedeeties ar taam meiteneem,kuras saprot kaa tas ir,vai arii kaada kurai ir kaads zinaams ar shaadu situaaciju..
Pats skumigaakais ir tas,ka citreiz liekas,ka man vienai ir shaada situaacija,taapeec gribaas parunaaties ar citaam..

Cik skumja diskusija... meitenes, vai tiešām gribat to apspriest publiski? Es esmu atvērta dažādām diskusijām, bet negribot atveru arī šo.. un man paliek skumji ap sirdi, pārdzīvoju līdzi visām, pat domāt negribas, kā tas ir...

Nominēju par gada neiejūtīgāko un neapdomīgāko komentāru. Jā, redzi, atšķirībā no diršanās blakus diskusijā ar troļļiem - šī varētu cilvēkam palīdzēt dalīties sāpēs (runā, ka tad tās kļūstot vieglāk paciešamas). Paaudzies, meitenīt.

Tas galīgi nebija tā domāts... ne kā neiejūtība, ne arī kā infantilisms. Pārpratāt mani.

Piekrītu Apple_pie. Nezinu, bet man šķiet, ka šī nav īstā vieta, kur veidot šādu diskusiju.

Labi,es pajautaashu redakcijai sho diskusiju sleegt,bet viss ko es gribeeju ir tikai parunaaties ar kaadu..

Piekrītu Apple_pie. Nezinu, bet man šķiet, ka šī nav īstā vieta, kur veidot šādu diskusiju.

Un kur ir īstā? Šeit drīkst tikai par kulināriju, seksu un pusdzīvām attiecībām? Ja neesi gatava lasīt lielo meiteņu problēmas un sāpes, kas neaprobežojas ar čaļa salauztu sirdi, neklikšķini. Tēmas nosaukums skaidri parāda, par ko ir tēma. Apbrīnojama cilvēku neiejūtība un stulbums.

Un kapec gan ne? Gan jau te ir meitenes ar liidziigu zaudeejumu.
Radinieki vispar kad aiziet,ir neizsakaami skumji un praats nevar aptvert..
Man pirms gada bija vecmaaminas zaudeejums,arii vezis,un visu redzeet kaa cilveeks mocaas ir patiesam sapiigi,ipasi kad nevari paliidzeet, tikai moraali.
Ar laiku paliek mazliet vieglaak, bet isti aizmirst nekad neaizmirsiisi, taa nu tas ir.
Kaadi sapni tev radas par mammu? Man arii biezi naak ome sapnos, bet reaalus gadiijumus pat pastaasta. Reizeem vnk zemapzina nostradaa un tada veida sapni raadaas.
Aizdedz kaut majaa sveciiti vinas miera, varbut nerod mieru.
Turies!

Šausmas, kā cilvēki visu saasināti uztver. Es to galīgi tā nebiju domājusi, un manis dēļ nav nepieciešams diskusiju slēgt. Es neesmu neiejūtīga, pati arī esmu zaudējusi mīļos un tuvos, katram vienkārši cits veids, kā tikt galā ar sāpēm. Es nevienu nenosodu, nevajag pārprast un uzreiz pārmesst, ka stulbs cilvēks.

Es nezinu, kā tas ir, kad pazaudē to cilvēku, kura puncī esi bijusi, bet turies, esi stipra, jo mamma noteikti to vēlētos, lai Tu pilnvērtīgi dzīvo savu dzīvi, lai arī bez mammas fiziskas klātbūtnes, bet sirdī viņa ar Tevi ir katru dienu! Diemžēl neko citu es ieteikt nevarētu, bet cerams, ka katrs labs vārds palīdz!

Piekrītu Apple_pie. Nezinu, bet man šķiet, ka šī nav īstā vieta, kur veidot šādu diskusiju.

Nu, varbūt uzreiz publicē sarakstu ar tēmām, ko tad var apspriest..

Autorei varu ieteikt tikai - turies! Šo diskusiju vairs nelasīšu, jo smagi pat kaut ko tādu iedomāties, ja tas nav pārdzīvots. Šī tēma pārāk sāpīga pat man, kaut arī, paldies Dievam, tāda mēroga zaudējums man nav bijis, kur nu vēl cilvēkiem, kuri tam gājuši cauri.

Ja Tev, autor, šķiet, ka tā būs labāk - mēģini tiešām saliedēties ar meitenēm, kurām līdzīga pieredze. Ticu, ka tas vismaz nedaudz, bet ārstēs brūces! Un tiešām vēlu milzīgu izturību :'-(

Vari man uzrakstīt.

Man atkal patiik lasiit tiesi saada veida diskusijas,kur cilveeks veelaas parunaaties,izkratiit sirdi ,varbuut pat atrast domu biedrus-cilveekus ,kuri ir izgaajusi visam sim cauri.
Salome-jau 6 gadi!Liekas pavisam veel nesen bija tikai gads.Es piekriitu,ka par siim sajuutaam jaarunaa,tai saapei jaaiziet aaraa-paliek vieglaak.
Man teetis nomira ,kad man uz braalim veel bija tikai 3 gadini.Mees ar braali veel iisti neko nesaprataam,bet vienmeer atceros mammu-vinai bija tik gruuti kaadreiz.

Man bija ļoti cieša saikne ar tēti, es zaudēju viņu nu jau gandrīz kā 9 gadus. Sāpes nepāriet ne reizi izdzirdot viņa vārdu, uzreiz kamols kaklā. Cenšos bieži par viņu iedomāties, bet nu tik daudz, lai nav puņķi un asaras, jo saka - "cilvēks ir miris tikai tad, kad tu par viņu vairs nedomā". Bet es zinu, ka viņš mani ļoti sargā .. dažreiz braucot pie stūres mašīnā aizdomājos par kaut ko, un vienmēr pēdējā brīdī noreaģēju, tāda sajūta, ka kāds pie pleca pabaksta, vienmēr saku, ka mani tētis sargā. Bet runājot par to, kā cīnīties, varu pateikt tev vienu, tās sāpes nepāries, nekad. Jo vienmēr, kad būs kāzas tu atcerēsies, kad būs bērni, kad būs svētki. Tu vari nodarbināt sevi uz visiem 100%, bet vienmēr kādā brīdī tas viss atgriezīsies. To vajag izdzīvot un pārdzīvot .. savādāka risinājuma nav.

Nestrīdieties par nāvi, meitenes. Tāpat visas kādreiz būsim tur augšā - tad arī varēsiet izstrīdēties. ;)

Šī gada janvārī zaudēju vecmāmiņu, aprīlī - tēti. Divi visdārgākie cilvēki manā dzīvē. Par vecmāmiņu vairs tik ļoti nesēroju, jo viņa mocījās, bija veca, daudz runāja par nāvi. Bet tētis aizgāja 2 nedēļu laikā. Ir brīži, kad par zaudējumu nedomāju, lai gan mani nepamet sajūta, ka viņš joprojām brauc mājās no reisa (bija tālbraucējs) - nu un tad, ka ilgi, es vienalga sagaidīšu, kad viņš būs atpakaļ. Bet kad sāku domāt, kad klausos mūziku, kas mums abiem patika, ieraugu kādu viņa lietu, ir sajūta, ka man nav puse vai pat vairāk no sirds. Tētis man ir kā dievs un vienmēr būs. Arī tad, kad mēs abi jau būsim tai saulē, mēs nekad viens otru nepametīsim, es to zinu. Vēl mani mierina doma, ka mēs paspējām viens otram pateikt svarīgāko - ka mīlam viens otru.
Ja divu cilvēku starpā ir bijušas brīnišķīgas attiecības un asinsradniecība - sēras, manuprāt, nebeidzas nekad. Mani biedē doma, ka es varētu aizmirst tēta seju un balsi, viņa smieklus, smaržu. Kopš viņa nāves, attiecības ar tuviem un svarīgiem cilvēkiem cenšos uzlabot, kļūt mīlošāka, izpalīdzīgāka, gribu biežāk tikties un dalīties klātbūtnē, lai ir siltums un sirsnība. Attiecībās ar tēti man tā visa nekad netrūka.

Kas slikts ir nāvē? Tā piemeklēs mūs visus.
Pēkšņi neviena negrib runāt.

Sen, krietni vairāk kā 10 gadi pagājuši. Viņa vienkārši nepārnāca mājās. Sākumā cerība, ka kādu iemeslu dēļ aizkavējusies darbā/pa ceļam un domu, ka noticis kas nopietns, centāmies ignorēt, bet kaut kad tēvs sāka zvanīt pa dienestiem - izrādījās notriekta netālu no mājām, slimnīcā kritiskā stāvoklī ar smagu galvas traumu. Tā viņa mājās neatgriezās. Nezinu - varbūt tāpēc, ka viss notika tik pēkšņi, ilgu laiku bija sajūta, ka viņa vienkārši kaut kur aizbraukusi un atgriezīsies, laikam tā kaut kā pieradu, turklāt, man bija jāpārņem viņas rūpes par mājniekiem - tēvu, brāli. Šķiet, visvairāk mammas aiziešana satrieca tēvu, lai gan joprojām īsti neesmu droša, cik smagu iespaidu tas atstāja uz brāli, kurš tajā laikā vēl mācījās skolā.
Ilgi pēc tam mammu ik pa brīdim redzēju sapņos un joprojām reizem redzu.

Mana mamma nomira pirms 10 gadiem (pēc dažiem mēnešiem paliks 10 gadi). Ar vēzi, kuru nesanāca uzvarēt. Tajā laikā biju padsmit gadīgs skuķis, tieši tas vecums kad jaunai jaunkundzei mammas padomi un klātbūtne būtu visvairāk vajadzīga. Par to kā es to izturēju sīki nestāstīšu, jo tas nebija mans labākais laiks dzīvē, man gāja emocionāli traģiski. Mamma man bija pats mīļākais, labākais un siltākais cilvēks. Katru reizi kad runāju par viņu, vienmēr sariešas asaras acīs. Kad domāju par viņu, raudu kā pirmajā dienā. Un kā tiku ar to visu galā? Netiku un nekad netikšu tam pāri. Es nekad nepieņemšu faktu, ka viņas vairs nav...

Pārlasiju visu diskusiju,skumigi man ap sirsninu palika. Lai ari es personiski nevienu no sam meitenem nepazistu,tomer lasot katras stastu asaras acis sariesas,ari es zaudeju mammu ,bet isti par to neesmu pardzivojusi,jo pat vinu neesmu redzejusi. Vina nomira dzemdibas,kad piedzimu. Tadel domaju isti nejutu mammas zaudejumu. Protams ir brizi ,kad domaju ka butu ,ja butu.Bet ko tur vairs? Laiks iet uz prieksu,tas dziede musu sirdis,atminas musejas dzili sirdi glabajas. Meitenes turaties, ticu ka Jusu zaudetie cilvecini ir ar Jums kopa Jusu atminas un sirsninas:-(:-(:'-(:'-(