1. mīlestība

Es stipri šaubos, kad tā ir pieburšana un es nēesmu skeptiska par tādām lietām, jo dzīve ir taču tik raiba, bet ja tu būtu pieburta, tad tas būtu kautkā savādāk, tad jau tu pamestu draugu un aizskrietu pie viņa, bet tgd tu esi tādā domu līmenī. Man arī kautkas līdzīgs bijis, kad tas kontakts ir katru gadu, nu kad uzrodas.. bet kā nekā, tā nekā, šajā gadā, tā teikt, pļauku dabūju no viņa, emocionālajā ziņā, un savā dzīvē laist viņu vairs netaisos, jo tik daudz riebeklības ir darītas, kad vairs nav kur. Vienkārši paņem, izdzēs viņu no sociālajiem tīkliem, nobloķē, ja ir viņa mob.nr. izdzēs, pārtauc.. Nevajag sevi mocīt, nevajag bojāt savas attiecības, jo tici vai nē, bet visticamāk viņš tevi tāpat sāpinātu vēlreiz, ja būtu tāda izdevība. Un par karmiskajām attiecībām, paņem un izmet viņu no savas dzīves, noslēdz to apli :)

Te ir pilnīgi skaidrs, ka tu esi noburta. Buršana šai gadījumā izpaudās kā parasta psiholoģiskā ietekmēšana, protams, augstā līmenī. Tad nu ir 2 varianti:
1) notiks tā, kā viņa māte gribēja;
2) tu aiziesi uz baznīcu pie LABA mācītāja, tu viņam visu to izstāstīsi, un viņš tevi ar vēl lielāku gara spēku atbrīvos no burvestības. Bet tas varēs notikt vienīgi tad, ja tu pati tikpat spēcīgi izmetīsi savu bijušo no savas apziņas.

Liels paldies, ka veltījāt man laiku!

Domāju, ka no sākuma izmēģināšu laimi, noliekot pareizticīgo baznīcā svecīti, lūdzot par to, lai šis tiktu dzēsts. Ja nepalīdzēs, tad meklēšu mācītāju, lai tam izstāstītu.

Citu domu prātā nav. Vajadzēja ātrāk to izdarīt. Nevis 5 gadus gaidīt.

es teiktu, ka ne jau buršana pie vainas, bet tavs ego, kuru pameta krāpjošs vecis. atzīsti un tiec pāri, beidzot iegalvo sev, ka ar krāpēju tev tāpat normālas dzīves nebūtu un tev viņu nemaz nevajag.

vēlos piedošanu dzirdēt, ja godīgi...

Ja godīgi, izskatās, ka Tev pašai vajadzētu pārkāpt sev pāri un viņam piedot.. ;)

Kamēr pati nepieliksi punktu, nekas nebeigsies.

+++

Es arī ilgi ucinājos ar bijušo, jo nu kā - cilvēks foršs, kāpēc gan nevarētu turpināt draudzēties? Tikai, redz, viņam tāds riebīgs mīnuss - pofig. Kad pēc šķiršanās gandrīz 3 gadus nomarinējāmies, pat satikāmies un, ak vai, atkal abi secinājām, ka joprojām viens otra klātbūtnē jūtamies lieliski, bet es viņam kā šunelis dancoju apkārt, mēģinādama viņu iekustināt no jauna un naivi ticēdama viņa skaistajiem vārdiem par to, ka arī viņam pietrūkstu un viņš arī jūt pret mani to, ko es pret viņu, beigās es, par laimi un atvieglojumu, secināju, ka tomēr esmu viņam tukša vieta. Un tagad viss ir cauri uz mūžīgiem laikiem. Man pat ir vieglāk, jo tagad es saprotu, ka tā ir pareizi. Ļaunu prātu uz viņu neturu, joprojām domāju, ka viņš varētu būt ideāls draugs, ja tikai viņš nesēdētu rokas klēpī salicis un mūždien negaidītu, ka visi skries pie viņa un gribēs draudzēties, kamēr pats nav gatavs attiecībās (jebkādās - gan mīlestības, gan draudzības, gan pazīšanās) ieguldīt ne tik, cik melns aiz naga. Nu i nafig.
Un, ja tā būtu pieburšana, tu jau sen būtu ar viņu satikusies un viņš ne ar slapju mietu tevi no sevis prom nevarētu dabūt.
Viss ir tavā galvā, meitenīt, un tikai tavos spēkos ir tikt ar to visu galā.

Gandrīz vai mans stāsts. Vari palasīt manis veidoto diskusiju, tur ir arī daudz komentāru un ieteikumu kā varētu rīkoties.