Kādam jābūt tēvam?

Manuprāt ,tēva misija vien nebeidzas ar naudas atnešanu uz mājām. Īsts tēvs gan rūpēsies par to,lai ir ar ko bērnu pabarot, apģērbt,gan šad tad autiņus apmainīs, gan arī gribēs parotaļāties, pamācīt matemātiku ,ja bērnam tā sagādā problēmas un šad tad bērna māti palaidīs satikt draudzenes, vai arī piem. 1x nedēļā vakarā pamācīties vācu valodu. Īsti tēvi nepazudīs no bērna dzīves,ja izjuks attiecības ar bērna māti, bet gan apciemos bērnu, turpinās materiāli atbalstīt un veltīt laiku bērnam.
Skumji,ka Latvijā daudzi vīrieši uzskata,ka viņu misija beidzas ar bērna uztaisīšanu un sievietei jābūt sajūsmā par to,kad vīrietis atnes naudu mājās un neko no viņa vairāk arī nevar gaidīt. Te nav runa par ģimenēm, kurās sieviete ir mājsaimniece, bet vispārībā.
Man bija brīvdienu tēvs. Bērnībā pietrūka kopīgi pavadīti mirkļi,bet pašlaik no viņa ir lielāks morāls atbalsts ,izpratne par maniem mērķiem , nākotnes plāniem nekā no tiem radiem ar kuriem senāk biju dien dienā kopā, tā kā nevar teikt,ja nav pietiekams atbalsts bērnībā-tad tā arī būs ,kad mēs pieaugsim. Viss mainās!

"Sīkums! Neraudi! Nāc, es parādīšu, kā jādara!" apsēdies man blakus uz grīdas, teica mans tētis, kad es nepilnu 3 gadu vecumā nokritu no krēsla, mēģinot no galda dabūt konfekti, kuru mamma bija nolikusi tālāk no malas, cerībā, ka es to no nepamanīšu.
Tā tas ir vēl šodien. Uzmundrina, nomierina, paskaidro, kā jādara, ja es netieku galā.

Mans tētis ir ideālais tētis. Manis dēļ kalnus gāzīs. Mums ir nenopietnas tēva-meitas attiecības, visu laiku tiek bārstīti prikoli, bieži vien, ne tie jaukākie :D Man ir prieks, ka mums ir tādas attiecības, jo tādas attiecības man labāk patīk par tēva-meitas attiecībām, kur tēvs ir augstāk stāvošs un neko nevar viņam pateikt vai pajokot... Feini man tie vecāki, abi divi. :)
Par draugu runājot...vēl man ir grūti spriest, kāds viņš būs ar mūsu bērniņu, jo mazais vēl ir tikai vēderā. Pašlaik ir viss ok, sabučo vēderu, runājās, ir gādīgs. Man patīk skatīties, kā viņš apietas ar māsas puiku. Runā kā ar pieaugušu cilvēku, iemāca visādas lietas, paspēlējas. Uz mazo māsas puišuku skatās ar mīļuma pilnām acīm. Domāju, ka būs labi :)

tāpēc dažreiz ir grūti savaldīties un paklusēt, ja draugs kaut ko nevar izdarīt tūlīt un tagad, vai nemāk un nesaprot

Jā..saprotu Tevi. Man ir tas pats..liekas, kā var nemācēt, ja tētis māk.. :D
Katram jau savā jomā ir dotības, ne visi mācēs visu salabot. Tagad es visu saplīsušo dodu tētim. Viņam ir gandarījums, ka ir varējis sataisīt, a draugs ir izvairījies no liekām galvassāpēm :D Nav jau tā, ka manējais ir ar pirkstu taisīts, pamazām jau mācās salabot i mašīnu, i elektrības vadus, trubas utt. Darbs dara darītāju :)