Šoreiz pavisam īsi...

Ne jau vienmēr vecākiem ir bezceramoniāla taisnība vienmēr un visur. Ja viņa pati ir mierā ar visu, kas bija un nebija, tad paļauties tikai uz vecāku viedokli, nezinu. Jums visām laikam tik lieliski vecāki, ka tā runājat un neesat pa dzīvi redzējušas, ka vecāki arī mēdz nebūt tie lielie lolotāji un audzinātāji.

Parasti jau vecāki grib bērniem to labāko.. Maniem vecākiem vismaz nepatika būtu ļoti pamatota, ja tiktu uzstādīts šāds ultimāts.
Es arī neticu, ka pēkšņi attiecībās var parādīties kaut kas skaists, ja iepriekš nav starp jums sanācis..

Ne vienmēr mums pašiem gribās atvērt acis un paraudzīties uz situāciju reāli :)

Nu, šis nu gan tāds bērnudārznieka arguments Kā nekā mamma ar tēti ģimeni veidoja, laida pasaulē kopīgu bērnu un joprojām (iespējams) dzīvo kopā.

Bet tas jau nenozīmē, ka viņi ir saderīgi. Mani vecvecāki arī jau 50+ gadus dzīvo kopā un ir laiduši pasaulē 2 bērnus un ne tikai es, bet arī mana 45 gadus vecā mamma neatcerās mirkli, kad viņi būtu sadzīvojuši ļoti labi, tā kā nebūs arguments.

Kādas nu kurai ir tās kvalitātes. Ja esi vēja grābsle, ej pie tā, kura pagadās. Un dzīvo kā pagadās. Ja esi veselīgi domājoša, spējīga pieņemt pareizās izvēles ilgtermiņam, tad pieņemsi arī vecāku viedokli, lai dzīvotu kvalitatīvu un veiksmīgu dzīvi.
Man svarīgākais ir komforts, finansiālā labklājība, miers, uzticība. Un tad seko mīlestība, aizraušanās, pieķeršanās utt.
Man pietiek ar ko sevi lutināt lai būtu laimīga !

Cilvēkiem ir visdažādākās vērtības dzīvē. Pieņemsim, ka manai mammai liekas, ka cilvēks ir veiksmīgs un nodrošināts, ja viņam ir maģistra grāds un viņš ir topošais ārsts. Ja man liekas, ka cilvēks ir veiksmīgs, ja viņam ir bakalaura grāds un viņš ir jurists un es sev izvēlos tādu vīrieti, vai tas nozīmē, ka gadījumā, ja mana mamma man sāk teikt, ka šis vīrietis man neder, jo nav ārsts, vai tas tiešām nozīmē, ka automātā vīrietis jāpamet?

Šaubos vai kāda mamma ir tik aprobežota. Bet ja tāda ir Tavējā, gan jau viņai ir iemesls, l[idz ar to arī Tev, bet šoreiz , iedzimts

Vai diskusijas autore spētu justies pilnībā laimīga atsvešinoties no ģimenes? Es, piemēram, nespēju iedomāties sevi tādā situācijā..

Turklāt šīs attiecības jau ir ar stāstu.. un nesmukumiem tajā :-/
Nav jau tā, ka cilvēkam pat nav bijusi iespēja, piemēram, tāpēc, ka nav ārsts vai jurists :)

man liekas, ka cilvēks ir veiksmīgs, ja viņam ir bakalaura grāds un viņš ir jurists un es sev izvēlos tādu vīrieti, vai tas nozīmē, ka gadījumā, ja mana mamma man sāk teikt, ka šis vīrietis man neder, jo nav ārsts, vai tas tiešām nozīmē, ka automātā vīrietis jāpamet?

Nu te viss ir vienkārši, ar pliku bakalaura grādu neviens jurists nebūs, tātad pūš Tev pīlītes, tātad melis, jāpamet. :-D

Nu, kā jau teicu, ja dzīvē ļoti veicies un ir bijusi iespēja dzīvot ar lielisku ģimeni un visapkārt arī visas ģimenes bijušas lieliskas, tad ir grūti saskatīt arī tādu iespēju, ka varbūt tomēr ne vienmēr bez ierunām vecākiem ir taisnība. Tāpēc nevajag uzreiz mētāties ar apvainojumiem, ja nav bijusi tāda pieredze ;)
Es tikai saku, ka vissvarīgākais ir tas kā jūtas pats cilvēks un nevajag bez ierunām klausīt nevienam. Iespējams, vecākiem ir pilnīga taisnība, bet nu, ja kaut sit vai nost liekas, ka viņš ir īstais un vienīgas, tad uz priekšu.

bet nu, ja kaut sit vai nost liekas, ka viņš ir īstais un vienīgas, tad uz priekšu.

Ja tā liktos, tad vispār cilvēkam nebūtu jautājumi šeit forumā par to, ko izvēlēties.

ģimenes vārdam ir liels svars! un tas ir jāpatur prātā, nevis jālec pa gaisu

Man arī līdzīga situācija kā autorei bija. Māte gribēja, lai esmu kopā ar viņas draudzenes dēlu, kas bija tads paraugpuisītis, ka man no viņa nelabi metās. Tā vietā izvēlējos viņas ideāliem pilnīgi pretēju puisi, ar māti attiecības joprojām vēsas, bet es esmu laimīga un nekas cits mani neinteresē.

Vecākos vajag ieklausīties, bet ne jau ļaut viņiem pilnībā noteikt tavu dzīvi.

Prātā jau, protams, jāpatur, bet nav obligāti jālec no ādas ārā, lai izpildītu (s)

Ieklausītos, bet tas nebūtu izšķirošais viedoklis lēmumu pieņemšanā. Ģimeni ar to vīrieti dibināsi Tu, nevis mamma, draudzene vai kāds cits no malas.

Saprotu, ka mamma vēl man to labāko un ne jau ļaunu. Pati divreiz precējusies. Es arī ņemu vērā viņas viedokli, uzklausu. Bet kā jau teicu - vairāk izskatās, ka viņiem abiem savstarpēji nav jau no laika gala simpātijas bijušas un tāpēc pēc manas īslaicīgās šķiršanās, ne tik labās domas, vēl pasliktinājās. Citādi es ticu, ka cilvēkam pienākas otrā iespēja, var pieļaut kļūdas (redzu, ka to ir sapratis un cenšas mainīties - ne jau skrien ar puķēm un šokolādēm, bet labo lietas, kuras nenotika esot kopā - palīdz mājas darbos un vairāk nopērk pārtiku vai ko tādu (lai gan kopā tagad nedzīvojam)). Protams, bieži esmu sev jautājusi vai tas nav tikai pieradums, vai vispār vēl mīlu viņu, vai neieies viss vecajās sliedēs - rutīnā... Bet arī tas, ka attiecības pajuka (iepauzējās) nebija tikai viņa vaina. Es jau arī nebiju tā, kas teica - nesēžam mājās, ejam darīt to un to. Tāpēc jau vien negribas tikai piekrist mammai - viņš tikai sliktais...viņa jau nezina manu rīcību.
Ok, nav jau man jāsaka rīt galavārds, vēl ir laiks ko apdomāt. Citādi cilvēkam nav ne vainas, strādā, līdz vasarai atdos kredītu, nav atkarību un citādi labs cilvēks. Iespējams dažreiz berzējamies, jo dažādi raksturi. Divi gadi ir mazs laiks, lai izprastu otru un pielāgotos viens otram.

Es uzskatu, ka, protams, vecākiem ir tiesības izteikt savu viedokli bērnam un norādīt uz savu skatījumu, pamatot to, bet bērnam pašam ir jālemj, ar ko būt kopā. Vai vecākos ieklausīties? Atkarīgs no situācijas, bet tomēr es domāju, ka vairāk jādomā ar savu galvu. Sava laime jāveido, ieklausoties savā sirdī un veselajā saprātā un izvērtējot visus plusus un mīnusus, ko var gūt ilgtermiņā no konkrētajām attiecībām. Un, jā, es uzskatu, ka, ja vecāki nespēj pieņemt bērna izvēli, tas ir egoisms no vecāku puses. Jā, es arī saprotu, ka vecāki dēlam vai meitai vēl to labāko, bet to labāko var arī sniegt citā veidā, neba jau visa dzīve bērnam jākārto un jāizplāno. Tādu "niansi" kā dzīves partneri katrs ir tiesīgs sev izvēlēties pats. Bērns ir pieaudzis cilvēks un var pats izlemt, ar ko veidot attiecības. Jā, vecāki var nemīlēt bērna otru pusi, bet vajag prast akceptēt bērna izvēli un vismaz izrādīt tai otrai pusei elementāru cieņu.

Un, ja pat meitene ar to puisi izšķirsies tāpat, nu un? Nevienām attiecībām nenāk līdzi garantija uz mūžu. Tas jau nenozīmē, ka nevar izdarīt savu izvēli un vismaz mēģināt izveidot attiecības.

Bet jūs pamēģiniet iedomāties, ja meitenes rakstītais būtu par viņas puisi, kam mamma ir pateikusi, ka viņa neatbalsta un nekontaktēsies ar viņu, ja būs ar to meiteni kopā. Vai jūs ieteiktu to pašu? Visbiežāk jau cik te manīts visas sāk nolikt vīrieti par memmesdēliņu utt. šāda veida diskusijās.
Kā anekdotē - Kā taviem bērniem iet?
Jā, meitiņai labi, jauns kažociņš no vīra, ceļojumos ar vīru braukā.
Bet dēlam gan kaza, te viņai jaunu kažoku, te ceļojumu vajag.

Eloisa, kam ieteiktu? Vīrietim, kura vecāki nepieņem meiteni? Jā, es ieteiktu to pašu. Klausīt sev.

Es domāju vai meitenei teiktu to pašu ko šeit, ka ģimenes viedoklis ir svēts un neaizskarams un tā tālāk, gan jau ka nē :) Būtu situācija daudz savādāka.