Bilinguāls bērniņš

Domājam pārvākties uz Z-Ameriku, līdz ar to uz Latviju bērns atbrauktu dažas reizes dzīvē (līgavainis ne-latvietis). Tādēļ īsti nezinu par latviešu valodas nepieciešamību, jo tajā reģionā jākoncentrējas uz citām valodām.

Svarīgi, lai bērns nejauktu valodas, ir nošķirt situācijas, kādās un ar ko runā konkrētajā valodā. Ja mamma pati vienu vārdu latviski, otru angliski, trešo krieviski, tad tā arī izaugs un neviena no tām nebūs dzimtās valodas līmenī, visās runās pavisam nekā.

Studiju laikā bija kurss par valodas apguves teorijām, kur tieši par šo bija runa. Pasniedzēja minēja piemēru - diplomātu pāris katrs no savas valsts, regulāri maina dzīvesvietas un katrā no tām meitai māca valsts valodu. Beigās meitai jau 10 gadi, bet nerunā normāli ne mātes, ne tēva, ne mītnes zemes valodā. Pārslogot bērnu nebija vērts.

Protams, divas valodas nav daudz un tur lielām problēmām nevajadzētu būt, taču piekrītu, ka šādā gadījumā bērns var sākt runāt vēlāk (lai gan arī ne vienmēr).

arī mani un manus mazos radiniekus (māsas, brāļus, brālēnus, māsīcas) ir audzinājuši 3 valodas vielaicīgi. tas ir bijis tikai milzīgs pluss mums visiem. mazās māsīcas (5 un 7) tagad, protams, runā visās valodās reizē, bet tas ir superīgi! es un mani radinieki krieviski runājam vecvecāku dēļ, bet angliski - auklīšu un bērnudārzu dēļ

ar līgavaini esam nolēmuši, ka, ja bērniņam ņemsim auklīti, tad priekšroka būs krieviski runājošai, lai arī mūsu bērniem būtu šāda iespēja. :-)

Esmu uzaugusi šādā ģimenē. Ar mammu runāju latviski, ar omīti - krieviski. Sētā, kur spēlējos, visi bērni runāja latviski, vēlāk arī bērnudārzs un skola bija latviešu. Paralēli tam, +/- 4 gadu vecumā, sāku mācīties angļu valodu.
Cik mamma un ome ir stāstījušas, saprotu, ka neesmu putrojusies, jo zināju, ka ar mammu runāju latviski, ar omi - krieviski.
Vēl, pietiekami maza būdama, sāku mācīties vācu valodu, tā ir aizgājusi kaut cik.. Bet, kad jau, ne gluži pusaudžu vecumā, sāku mācīties spāņu val., tur jau bija pagrūtāk.
Laikam jau ir taisnība, ka mazajiem ātrāk tas viss ''pielec''. Man pašai šķiet, ka tas ir ļoti grūti iemācīt mazajam vairākas valodas, bet, ja jau tik daudzām ģimenēm tas ir izdevies, tad laikam neiespējami tas nav.


Zinu vienu piemēru, kur māte bērniem nemāca SAVU dzimto valodu tāpēc, ka viņas vīrs pateica - es nesaprotu šo valodu, un negribu, lai Tu ar bērniem runātu latviski, jo nesapratīšu, ko teiksiet.. Absurds, manuprāt..
Es ar manu vīrieti esam nolēmuši, ja mums kādreiz būs bērni, ģimenē runāsim angliski ( viņš pārvalda tikai angļu val. ), un es varēšu mācīt bērniem latviešu& krievu val. :-D
Manuprāt, tas ir tikai taisnīgi. :-)

Nelasīju visu diskusiju, bet mans ieteikums ir lai katrs no vecākiem runā tikai un vienīgi savā valodā. Tad visam vajadzētu būt kārtībā.
Zinu gadījumu, kur tēvs ar bērniem runā tikai krieviski, taču mamma pēc noskaņojuma + daudz ko krieviski saka nepareizi. Rezultātā bērni vēljoprojām nevar īsti neko pateikt savos 4 gados. Bet tur viņiem vēl dažas situācijas kas to visu ietekmējis.
Principā domāju, ka bērns ar laiku sapratīs ar kuru no vecākiem kādā valodā jārunā. Pašai ir divas draudzenes, kuras pateicoties dažādu tautību vecākiem abās valodās runā brīvi un bez akcenta.