Es varu minēt vienu negatīvu piemēru uz daudzo pozitīvo piemēru fona...
es varu padalīties ar saviem novērojumiem, kā rodas daļa no negatīvajiem piemēriem.
Ir latviešu pāris ar meitu, dzīvo UK. Meitenei gandrīz 10 gadi, bet latviski runā ļoti nepareizi, daudzu vārdu vietā vienkārši lietojot angļu vārdus ar latviskotu galotni. Man ir sanācis ar šo ģimeni saskarties diendienā vairāku gadu garumā, un es varu teikt, ka tas ir tikai un vienīgi vecāku nolaidības nopelns. Pirmkārt, mamma pati pusi no vārdiem meitai latviski nemaz nav mācījusi, bet ir tā vietā runājusi visus gadus anglisko variantu ar latviskotu galotni. Otrkārt, mamma, neskatoties uz to, ka nestrādā, tā arī nav ne reizi piesēdusies un pamācījusi meitai dzimto valodu, aizbildinoties ar laika trūkumu (brīvais laiks tiek pavadīts skatoties šovus un sērfojot pa ebay).
Tai pat laikā, šīs sievietes brālim ir ģimene, viens vecāks latvietis un otrs cittautietis, arī dzīvo UK. viņiem ģimenes valoda ir viņa sievas valoda, un bērns perfekti runā gan tajā valodā, gan angliski. Tajā gadījumā vecāki seko līdzi, pamāca, runā ar bērnu pareizā valodā un nav problēmu.
Nu šie tādi divi piemēri, lai ilustrētu domu. Es domāju, ir svarīgi ģimenē vienoties, kādu valodu mācīsiet un kāpēc, bet argumentam nevajadzētu būt "bērns jauks valodas". kopumā es uzskatu, ka bērnam ir jāzina vecāku dzimtā valoda.