But prom no LV

Mana bijusī klasesbiedrene jau gadus 10 āzijā dzīvo un strādā, un atpakaļ nemaz netaisās, atbrauc reizi 3-4 gados pie vecākiem. Savu mazo brāli arī jau aizvilinājusi turp.

Ir, kam tur, ārā viss liekas tik daudz labāks.

Katram savs.

Ieva19, cik ilgi esi projām? Man arī bija posms ar izteiktāku nepatiku, bet ar laiku samierinās, pierod un pat sāk saskatīt gaišo pusi :D
Protams, dzimtene bija un paliks vienmēr īpašāka :)

Es esmu prom 3 menesi, problema tada, ka dzivoju valsti, kur klimats, religija un viss citadak un likumi stingri. Skiet, ka nekad man te nekas neiepatiksies. Agrak te viesojos un patika, kops dzivoju saku ienist visu apkart:-/

3 mēneši nav sevišķi ilgs laiks.. drīzāk tas ir posms, kad pārgājusi pārcelšanās eiforija un pieaug ilgas pēc dzimtenes utt :)
Es ceru, ka ar laiku nepatika mazināsies :)

Es loti ceru, bet vairak ceru, ka atri sanaks iekrat.

Ir vel kadai pieredze?

Ir ļoti svarīgi kādu iemeslu dēļ pameti Latviju. Es aizbraucu, jo gribēju nomainīt vidi, Latvijā man tā bija ļooti "saindēta", bet te nekā no tā, viss mierīgi un bez stresa.
Ja tie ir finansiāli iemesli, tad domāju, ka ir tīri jāpievēršas tam. Ja jau tas bija mērķis, tad pārējais būtu jānobīda otrajā plānā un jādzīvo kā ir.

neesmu dzīvojusi daudzus gadus ārpus eiropas, bet kādu laiku jā un varu teikt, ka tā lielā nepatika uznāk viļņveidīgi un arī pāriet. varbūt, ka tev tā pat, uznāk ilgas pēc mājām, sāc saredzēt daudz mīnusu valstī, kurā atrodies un baro šo apziņu, ka viss ir slikti, nekas negaršo, neviens nepin vainagus jāņos, viss besī. bet tad tas pāriet. pirmais pusgads ir smagākais, vajag to pārvarēt, varbūt nenožēlosi :) un ja nepāriet, tad var taču braukt mājās :) man palīdzēja apziņa, ka Latvija ir un paliks, ka ir tā vieta, kur ir mājas, radi, draugi un tas nepazudīs, lai arī kur es nebūtu.

esmu prom 3 gadus, piekritu nokartot attiecibas ar virieti un uzsakt kopdzivi, domat par berniem utt.

Nozheeloju briizhos, kaa sobriid, ka nevareju aizlidot pie vecteeva uz beereem un apciemot vecmaaminju, kura skaita dienas, kad mus pametis.... :(

Ārzemēs šai forumā laikam ir tāda Ievu lieta :D
neesmu ārzemēs, nezinu, kā tur sanāks, bet tieši par šo nešaubos, ka tāds nomākums kādā brīdī neizbēgami būs. Droši vien jāatceras aizbraukšanas motivācija un uz to jākoncentrējas.

Esmu dzivojusi gan Azija gan tagad UK. Iemesli aizbraukt gan nebija ar naudu saistiiti un man patika gan Azija gan tagad UK. Atpakal braukt neplanoju un Latvija man nepietrukst. Vienigais gimene un draugi,gribetos jau lai butu tuvak un varetu biezhak satikt,bet nu tas nav iespejams,tadel jaiztiek ar skype.
Mans ieteikums ir meginat ar kadu tur sadraudzeties un pavadit laiku kopa,jo tad uzreiz priecigak,ir ar ko izzinat pilsetu,sirdi izkratiit un vnk forshi pavadit laiku :)

pirmais pusgads ir smagākais, vajag to pārvarēt, varbūt nenožēlosi

Kā kuram, redzi. Man pirmais pusgads bija, kā Cormeum saka - Eiforijā. Tikai pēc tam sāku pamanīt visus mīnusus. Pat mazākie sīkumi kaitināja. Tiekot tam pāri, visi sīkumi likās jau mazsvarīgi un sāku justies svešzemē komfortabli. Pagaidām esmu Latvijā, bet vasarā grasos atgriezties un gaidu ar nepacietību (l)

Es nemaz nenožēloju, ka aizbraucu, bet es arī nekad neesmu tā izteikti skumusi pēc mājām, nevienā no reizēm, kad biju ārpus LV. Mazliet nožēloju to, ka atbraucu atpakaļ.
Ir cilvēki, kuriem tā saikne ar vietu izveidojas tāda spēcīgāka, citiem ir vairāk "pasaules pilsoniskuma". Domā par to, kāda bija tava motivācija aizbraukt. Ja tā nav pietiekami liela, tad neko - brauc atpakaļ. Pret sevi arī nevajag dzīvot. Bet no otras puses - tie ir tikai trīs mēneši. ;) Man ir paziņa, kura aizbrauca un kādu pusgadu gribēja atpakaļ, skuma, nevarēja pierast. Tagad tur dzīvo kādu 3-4. gadu, ir ļoti laimīga un atpakaļ vispār netaisās braukt.

Es aizbraucu uz Dubaju un tapec skiet, ka tik gruti. Nekas nav ta ka eiropa

Neko neesmu nožēlojusi, vienīgi grūti vēl pierast ka nav mīļie, tuvie apkārt, dažbrīd skumīgi sametas...Arī es aizbraucu labākas peļņas meklējumos un jā pelnu daudz vairāk un atpūšos arī daudz vairāk nekā kad LV dzīvoju :)

up:-|

Vairāk kā 3 gadus dziivoju ārpus LV. Rietumeiropā. Pirmie mēneši noteikti bija grūtāki, bet koncentrējos uz darbu, papildus izglītojos, sportoju, iesaistījos kolēģu piedāvātās aktivitātēs. Tad, kad izveidojās sava ģimene, mājas automātiski kļūst par to vietu, kur ir mana ģimene. Sentimentam galīgi nav jēgas un atpakaļ nevelk nemaz, jo prioritāte ir savas mājas iegāde šeit, iekārtošana, mazuļa labsajūta, izglītība utt.

Es nesaprotu kadel man ir tik gruti, laikam tadel, ka esmu tuvajos austrumos un te nav neka, kas bija eiropa. Ne ziemassvetku, ne gadalaiku, ne baznicu. Neka..

Aprēķina laulībās iebrauci un babajs tevi nelaiž mājās? Ja nē, tad krāmē koferus un uz Dzimteni atpakaļ.

Esmu ārpus LV 1.5 gadus. Ilgojamies pēc mājām, bet esam jau pieņēmuši šo situāciju.
Esam atbraukušu ar mērķi-pelņa un zinām cik ilgi šeit atradīsimies, sāku nodarbināt sevi ar dažādiem hobijiem, lai mazāk laika skumt pēc mājām.
Nodarbojos ar sportu, dažādiem rokdarbiem, idejas Ziemassvētkiem, tagad esmu izlēmusi ka gribu sākt šūt.

:-)

Tev grūti, tapēc, ka ļauj sev pīkstēt un laid garām izdevību iepazīt citu kultūru! Kur tu esi? Dubajā? Tev ir brīnišķīgas iespējas būt unikālas kultūras epicentrā.

Dzīvoju Sandināvijā 6 gadus, te pārsvarā ir 3 gadalaiki un ziema ilgst pusgadu, bet nu jau esmu pieradusi. Pēc Latvijas sailgojos šad tad, bet aizbraucu uz nedēļu un tad gribas braukt atpakaļ mājās. :-)