Latvijas vidusskolas.

es tevi sapratu , man jau šķiet , ka viedoklis ir laba lieta , bet kurš'būs tas kurš izvērtēs viedokli no visiem skatu punktiem , pat ja tas nesakrīt ar vairākuma ? Tāpat te tiek dota vaļa skolotājam izrādīt simpātijas skolēniem kuri viņam patīk un smagi iegāzt mazāk mīlētos skolniekus ....
Tas tāpat kā ar domrakstiem skolā , man šķiet absurdi , ka kādam ir tiesības uz atzīmi vērtēt manas domas ....

Skolotājs (labs skolotājs!) vērtē nevis viedokli, bet māku to paust. Jo viedoklis jau ir visiem, bet spēja domāt kombinācijā ar zināšanām rada pamatotu viedokli. Un tādu viedokli var vērtēt.
Vidusskolā vienu gadu mūsu klasei vēsturi mācīja fantastiska skolotāja. Mūsu stundas sastāvēja no diskusijām par mācību vielu. Kopīgi meklējām cēloņus un sekas, kas atspoguļojas mūsdienās. Skolotāja veicināja domāšanu un mēģināja iesaistīt diskusijās visu klasi, ne tikai aktīvākos viedokļa paudējus.
Kontroldarbi gan sastāvēja lielākoties no faktiem, bet vienmēr bija kāds uzdevums, kas raisīja pakusitināt smadzenes nedaudz vairāk par - atcerēties kad, kas, ko.


Arī literatūrā skolotājs nedrīkstētu vērtēt domrakstus pēc savas individuālās patikas vai nepatikas. Domāju, labs skolotājs savu patiku un nepatiku māk nodalīt.

nu protams, ka nedrīkst , bet būsim reāli tā reti notiek , bet iespējams pa šiem daudziem gadiem kad es pēdējo reizi sēdēju skolas solā , kaut kas ir mainījies ....

es atceros veselības mācības stundu šķiet 7 kl. , mums bija kontroldarbs un beigās bija jautājums , kaut kas saitībā ar kontracepsiju un tās efektivitāti + sekām ja tā nenostrādā ... es rakstīju par abortu un saņēmu 2, jo redz šī tēma netika apspriesta un skolotājas saktījumā man bija jātbild vai nu , kas ar seksu līdz kāzām nenodarbošos , vai nu ka uzreiz jāskrien pie vecākiem un jāļauj tiem izlemt ...
Toreiz pat mana mamma atnāca uz skolu un pajautāja vai skolotājai ir pilns rublis !?

skolotāji ir tikai cilvēki kuriem arī savs subjektīvais viedoklis un reizēm ir poblēmas pieņemt ka citi domā savādāk ....

Labi skolotāji ir tāds retums , ka to praktiski nav

Jā, es domāju, ne vien ir bijis līdzīgs precedents. Diemžēl.

Bet par to, ka labi skolotāji ir tāds retums, ka to praktksi nav, man no visas sirds gribētos nepiekrist. Vismaz cerēt, ka es varu nepiekrist.

Atceroties savus skolas laikus, man nācās saskarties ar vairākiem ļoti labiem skolotājiem.
Mums bija burvīga literatūras skolotāja, kas ieaudzināja manī mīlstību pret grāmatām. Viņa tik skaisti un ieinteresējoši interpretēja visu, kas bija mācību programmā, ka es regulāri aplauzos sākot lasīt skolas programmā esošās grāmatas, saprotot, ka tās nebūt nav tik foršas, kā skolotāja tās pieteica. Bet viņa bija panākusi, ka es tās izlasu. Un, kad es gāju pie viņas un teicu - šitas galīgi nebija tas, ko es gaidīju - viņa ieteica citas, kuras man iespējams patikšot labāk. Ģeniāli, manuprāt.

Pamatskolā mums bija kolosāla matemātikas skolotāja. Es jau kopš mazotnes esmu bijusi absolūts humanitāro zinātņu patriots, bet tā skolotāja ar tik nezisakāmu degsmi pasniedza matemātiku, katru teoriju spējot sasaistīt ar, kaut vai primirtīvu, bet piemēru iz dzīves, ka mēs pieprasījām skolas vadībai matemātikas pulciņu pie šīs skolotājs un pēc stundām gājām padziļināti mācīties matemātiku.
Arī ekonomikas skolotājs mums bija fantastisks. Viņš pats ir uzņēmējs. Un ekonomiku pasniedza no savas profesijas prizmas. Kas tās bija par stundām. Tie kas nekļuva par māksliniekiem, vēsturniekiem vai matemātiķiem, pēc skolas beigšanas iestājās ekonomistos. Un nejau tāpēc, ka stilīgi, bet tāpēc, ka patika.

Man ir četri skolotāji, kurus rakstīt ar lielo burtu, procentuāli, tas nemaz nav tik maz. Es no sirds ceru, ka nekas nav mainījies, kopš tā laika, kad es skolu pabeidzu. Es gribu ticēt, ka par spīti sistēmai, labi skolotāji ir!

man ekonomiku un ētiku mācīja skolotājs , kur brīvajos brīžos dzēra aliņu un lasīja pudeles un tas nav prikols vai sarkasms ....

man bija forša vēstures skolotāja vidusskolā , un ļoti labi skolotāji privātskolā , bet būtu dīvaini , ja par to naudu viņi nebūtu ieinteresēti + man ļoti patika , ka 9kl , mums bija punktu sistēma līdzīgi kā universitātē , ja kāds darbs nebija nodots , tev nela par viņu 2 , ja pietika nepieciešamo punktu priekšmetā, lai izliktu gala atzīmi ....

lai cik skumji tas nebūtu , es esmu pārliecināta, ka daudz , kas ir atkarīgs no tā cik skolotājs saņem + no tā cik skolēnu ir klasē , ir grūti iesaistīt 30 skolēnus , bet ir prakstiski neiespējami neiesaistīties , ja klasē ir 15 bērni

Apple_pie, atļaušos nepiekrist. Es mācījos vienā no labākajām Rīgas vidusskolām, piedalījos olimpiādēs (un risināju tos "muļķīgos" cieto riekstu uzdevumus), rezultāta - 15 gadi pagājuši, un es gan no ķīmijas, gan no fizikas, gan no bioloģijas, gan no matemātikas atceros vairāk, nekā meitenes, kuras ļoti jūsmo par to, cik atri ir visu aizmirsušas.

Pieņemu, ka aizmirsušas viņas ir tāpēc, ka viņām tos priekšmetus vienkārši sausi un garlaicīgi mācīja. Tad nav arī brīnums, ka viss no galvas pagaisis. Ja visa ķīmija ir kaut kādu formulu bezjēdzīga kalšana eksāmenam, tad loģiski, ka pie pirmās izdevības tas tiek aizmirsts.

VAR un VAJAG mācīt ta, ka arī ikdienā tadas lietas nepielietojot, cilvēks ATCERAS (man ir humanitata izglītība un humanitārs darbs, nu nevelku es ikdiena kvadratskanes, neklasificēju bezmugurkaulniekus un netaisu 3% skabes šķīdumus).

Bet nu cilvēki atšķiras. Man bija dabaszinātņu novirziens bez izvēles iespējām, līdz ar to ķīmija, fizika, matemātika bija ļoti daudz. Izņemot fiziku, pārējās tika mācītas ļoti, manuprāt, interesanti. Man bija labas atzīmes, it sevišķi matemātikā, kur bija arī A līmenis centralizētajā eksāmenā. Bet tagad tiešām neatceros, gan jau, ka izrēķinātu, ja ļoti vajadzētu, bet neatceros, jo tas ir nobēdzināts kaut kur dziļi smadzenēs, vietās, kas ikdienā netiek izmantotas. Tā vietā daudz zinu un atceros cita veida informāciju, kas mani pašu interesē vairāk un ir uzkrāta pa šiem gadiem.

wee Mēs klasē bijām gandrīz 30. Bet, protams, mazākās klasēs skolotājam mācīt ir vieglāk.

Par algu, protams piekrītu. Tā ir liela sāpe, kas iedragā gan izglītības, gan veselības sitēmu. Bet paldies Dievam, ir izņēmui, kas spēj stāvēt pāri niecīgajai naudai, ko saņem, ar savu lielo mīlestību pret to, ko dara.


Jā, mums arī bija līdzīgi gadījumi, kā Tavs ekonomikas skolotājs. :D

Darbmācības skolotājs lāpījās stundu laikā un iekaustīja puikas, kas atļāvās iebilst.

Hmm. Domājot par šo tēmu, atausa prātā kāda pasniedzēja teiktais, ka "cilvēkam par visu ir jāzina kaut kas, bet par kaut ko ir jāzina viss."
Domāju, ka šī pietrūkst mūsu izglītības sistēmā: padziļinātas izpratnes par kādu konkrētu jomu. Labi, neteikšu neko par matemātiku un valodām, jo tās, manuprāt, ir mācību pamats, tomēr arī politika vai ekonomika, vai, piemēram, tikai bioloģija bez ķīmijas un fizikas, kas tai vienmēr pieplusotas, ir nozīmīgs mācību priekšmets, kam tiek pievērsts pārāk maz uzmanības.
Tieši tāpēc es arī esmu par vairāku līmeņu mācību priekšmetu sistēmas izveidi, es vispār brīnos, kāpēc mēs neesam līdz tam vēl tikuši, jo ārvalstīs, jā, tajās visās, ar kurām politiķiem labpatīk salīdzināt Latviju, ir ieviesta šāda vai līdzīga sistēma. Attiecīgi izvērtējot un ļaujot izvēlēties virzienu- B un C līmeņa priekšmetus- vai vismaz C daļas priekšmetus, mēs iegūtu vairāk speciālistu un cilvēku, kuri orientējas vismaz vienā jomā ļoti labi, jo līdz šim tie, kas zina visu, nezina neko, un tas ir pierādījies. Bērnam jau nav šī izvēle jāveic vienam, tam ir domāti vecāki, skolotāji, apkārtējā sabiedrība. Tomēr šādā gadījumā nopietni jādomā par eksakto mācību priekšmetu kvalitāti, jo tā ļoti klibo, citādi tikai daži entuziasti izvēlētos šo nozari.
Mūsu izglītības sistēmā viss ir pārāk standartizēts, tāds, lai viss atbilstu visiem, lai visus uzvilktu līdz vidusmēra skolēna līmenim, taču tas neļauj attīstīties talantīgiem cilvēkiem. Tieši diferenciācija būtu tas, kas palīdzētu uzlabot izglītības kvalitāti.

Stāstiet, jums bieži ķīmijā klasē bija jāveic eksperimenti? Mums - pāris reizes gadā, pārējā laikā - teorija, uzdevumi, teorija, uzdevumi.... Fizikā eksperimentus veicām tikai tos 2 gadus, kad mums bija kreatīvs skolotājs. Pārējā laikā - teorija, uzdevumi, teorija, uzdevumi. Bioloģijā tas pats - pāris reizes kaut ko pētījām mikroskopā, pārēja laikā - teorija, uzdevumi, teorija, uzdevumi.

Nu re, mums bija bieži. Gan ķīmijā, gan fizikā - man liekas, lielākajā daļā tēmu bija praktiskās nodarbības paredzētas un arī darījām.

Tas pats ar bioloģiju - gan mušas pētījām, gan matu struktūru, gan vēl daudz ko, ģenētikas tēmā arī bija dažādas aktivitātes spēļu veidā, jaunākajās klasēs bija jāaudzē dažādas sēklas, lai redzētu dīgšanas procesu, utt.

Izlasīju tikai diskusijas pieteikumu un pirmo lapu ar komentāriem...

Ko es varu teikt...manuprāt, ir labi, ja vidusskolā klases tiek sadalītas kaut vai eksaktajās un humanitārajās, jo es jau no sākta gala zināju, ka eksaktie nav mani priekšmeti un es arī nākotnē netaisos mocīties un strādāt par grāmatvedi vai ko tādu... tāpēc ar mierīgu sirdi, bez problēmām iestājos B klasē, jo tur bija vairāk valodas, papildus vēl filozofija, reliģija, psiholoģija, un tamlīdzīgi priekšmeti... Tā fizika, ķīmija, informātika, ekonomika un augstākā matene man nafig nebija vajadzīga un arī nebūs :-D tāpēc nejūtos stulbāka, ka neesmu bijusi A klasē ;-)

Par to vai programmām jābūt vispārizglītojošām vai ar padziļināti mācāmiem atsevišķiem priekšmetiem, man grūti spriest, jo tiešām lielākā daļa tas vēl nezina neko par savu nākotnes profesiju...protams, ja tie, kas jau zina konkrēti, var izmantot iespēju mācīties sev interesējošās jomas plašāk, tas ir tikai pluss ;-)

manuprāt, ir labi, ja vidusskolā klases tiek sadalītas kaut vai eksaktajās un humanitārajās,

Šis ir tas, par ko man kremt, kā mana skola rīkojās. Mans gads bija pirmais, kam noteica obligāto matemātikas centralizēto eksāmenu. Un tā kā skolas vadībai bija ļoooti svarīgi, lai būtu labi līmeņi, tad šādu izvēli attiecīgajā gadā nemaz nepiedāvāja - lai liktu tās 7 matemātikas stundas nedēļā un arī tos, kam tā nepadodas, sagatavotu tā, lai eksāmenu noliktu ar pēc iespējas labāku līmeni.

Bet es būtu gribējusi, lai man ir politika, filozofija, vairāk valodu, u.c.

Nepiekrītu par to, ka sportu vajadzētu mazāk. Man šķiet, būtu labi, ja tajā nebūtu kaut kādi standartizētie normatīvi, bet gan katrs varētu izvēlēties sev interesējošu sporta veidu (piemēram, basketbols, volejbols, florbols, vingrošana, peldēšana, u.c.) un tajā arī trenēties tās trīs stundas nedēļā. Jo tāds sports, kā tas bija vidusskolā, man nepatika, jo es varbūt nevarēju aizmest to bumbiņu, pārlekt pāri āzim vai ko tamlīdzīgu, bet uz stundām, kurās spēlējām volejbolu, basketbolu, gāju ar prieku.

Bet sports kā tāds ir vajadzīgs, paskatieties uz mūsdienu bērniem, ja manā laikā klasē nebija neviena tāda izteikti resna bērna, pat skolā tikai kādi pāris, tad tagad es skatos un šausminos. 12 gadīgas meitenes lielākas nekā pieaugušas sievietes. Vajag bērniem jau no bērnības ieaudzināt, ka svarīgs ir veselīgs dzīvesveids un fiziskas aktivitātes, manuprāt, to arī skolā būtu jādara, jo ne vienmēr vecāki to uzskata par svarīgu. Vieglāk ir iedot čipsus ar kolu.

Spīdola, piekrītu Tev par sportu. Un tam, ka sportam vajadzētu būt vispusīgākam, neaprobežojoties ar - aizlec tik, pacel tik, noskrien tik.
Sporta skolotājam būtu jāmāk ne tikai bļaut, teikt komandas un mācīt vienā rindā stāties, bet iemācīt veselīga dzīvesveida pamatus un tā nepieciešamību. Arī sportā ir jāienteresē, ja vecāki to nav izdarījuši.

Mums bija šausmīgs sporta skolotājs. Es no sporta skolā bēgu kā no zobu sāpēm. Un neiemācījos ne volejbolu spēlēt, ne futbolu, pat no tautas bumbas man bija bail. Man paveicās, ka vidusskolā iepazinos ar burvīgu sporta kluba treneri. Pretējā gadījumā, būtu kļuvusi par čipšus ēdošu rešņuku.

Sadalījums vēl ne tuvu nav viss. Piebildīšu, ka mācījos skolā, kas pēc CE rezultātiem praktiski vienmēr ir LV top 3 nu jau vismaz gadus 10. Nekāda sūdaina pagasta skola tā nebija.

Ok, eksaktajiem bija visi priekšmeti kā vajag, tikai kā jau minēju zema līmeņa informātika.

Humanitārais virziens oficiāli skaitījās virziens dauņiem, uz kuru vairāk vai mazāk 'brīvprātīgi' pārgāja visi nesekmīgie, kas nevilka eksaktos. Viņiem nebija nekādas tur filozofijas, psiholoģijas, politikas, reliģijas, nekā. Tikai rubīja iekšā angļu/latviešu valodu simtreiz biežāk, un bija arī 1x nedēļā mūzika un zīmēšana. Hahahahahahaha tā ķipa ir izglītības kvalitāte 3. rezultātiem bagātākajā videnē Latvijā! Nožēlojami!

90% no tiem, kas slavē savas skolas, visticamāk tālāk par sētas mietu nav redzējuši, tāpēc arī domā, ka viņiem iešķiebtās samazgas ir bijusi augstas raudzes izglītība

Mums bija šausmīgs sporta skolotājs. Es no sporta skolā bēgu kā no zobu sāpēm. Un neiemācījos ne volejbolu spēlēt, ne futbolu, pat no tautas bumbas man bija bail.

šajā pieredzē saskatu sevi :D

Nu, es biju A klasē, kas vidusskolā bija izteikti eksakta, un darīju visu, lai kļūtu par ko pavisam citu, nekā es gala rezultātā esmu. Pabeidzot skolu un stājoties augstskolā, es izdarīju krasi pretēju izvēli tai, kādu sagaidīja no manis gan citi, gan es pati, un teikšu godīgi, pirmajā studiju gadā man bija nereāli grūti savu tik ļoti pie matemātikas/fizikas/ķīmijas/bioloģijas pieradināto galvu pārslēgt uz humanitāro virzienu.Filozofijas lekcijās man gribējās lekt ārā pa logu :D
Savukārt mana māsīca, kura knapi vilka eksaktos priekšmetus, pēc vairāku gadu pauzes pēkšņi iestājās augstskolā mācīties medicīnu, un pēc pirmā gada iekļuva budžetā!
Ar to vēlos teikt, ka nevajag jau tik agrā vecumā sevi ierobežot. Tieši pusaudžu gadi ir tas laiks, kad vajadzētu apgūt pēc iespējas vairāk, jo dzīve ir neparedzama, un darba tirgus pieprasījums ir nežēlīgs. Daudz nežēlīgāks par algebru, fiziku vai ķīmiju.
Turklāt, ja jau tik ļoti gribas sevi piesiet tikai vienam virzienam, var iet uz tehnikumu.

Humanitārais virziens oficiāli skaitījās virziens dauņiem, uz kuru vairāk vai mazāk 'brīvprātīgi' pārgāja visi nesekmīgie, kas nevilka eksaktos. Viņiem nebija nekādas tur filozofijas, psiholoģijas, politikas, reliģijas, nekā. Tikai rubīja iekšā angļu/latviešu valodu simtreiz biežāk, un bija arī 1x nedēļā mūzika un zīmēšana.

Cik interesanti - valstī izglītības sistēma it kā viena, bet tās pašas 3 vidusskolas pamatprogrammas, ka izskatās, diezgan atšķiras. Protams, te varētu būt runa aŗī par atšķirīgiem gadiem, kad mācījāmies, bet manā skolā "humanitārais" novirziens bija tieši ar šiem nosauktajiem priekšmetiem - psiholoģiju, politiku, filosofiju un, jā - padziļinātām valodām un vēsturi. "Biznesa" novirzienā bija ekonomika, grāmatvedība, daudz matemātikas un tamlīdzīgi priekšmeti, savukārt "dabaszinību" novirzienā, kuru pabeidzu es, visus trīs gadus bija padziļināta fizika, ķīmija un bioloģija, tehniskā grafika u.c., kamēr pārējām divām klasēm bija apvienoti kaut kādā vienotā "dabaszinību" kompleksā - vienu gadu fizika, vienu - ķīmija, vienu - bioloģija.

Turklāt, manuprāt, šāds (pie nosacījuma, ja pārdomāts) dalījums nemaz nav tas sliktākais variants, jo tomēr vairāk orientēts nevis uz "visi mācās visu", bet uz izvēli jau sākotnēji, uz ko ir vēlēšanās likt uzvaru vidusskolas laikā. Pamatā jau šī ievirze arī noteica to, kādu virzienu attiecīgais skolēns izvēlējās pēc vidusskolas beigšanas.

Par skolotāju kvalitāti es arī tā kā nedaudz skumstu. Tāpēc jau tie vecākie skolotāji mums liekas labāki bieži vien, jo skolotāja profesijai bija augstāks prestižs laikos, kad viņi izvēlējās profesiju. Kas notiek tagad? Alga maza un visi grib būt vadītāji un loģistiķi, ne jau kaut kādi tur skolotāji. Tāpēc bieži vien par skolotāju iet mācīties meitene, kas sekmīga bija, bet redz, ka trakos žurnālistu konkursus neizturēs, tāpēc, lai tā augstākā būtu - skolotāji. Vai ar domu - man tā patīk bērniņi, es būšu skolotāja! Nu, es nezinu. Ja godīgi, es no sev zināmajām topošajām/esošajām skolotājām bijušo skolasbiedreņu vidū savu bērnu sūtītu mācīties tikai pie vienas.
Par tiem virzieniem humanitārs/eksakts. Manuprāt, tas nošķīrums ir pārāk krass. Jo - nav taču vienmēr tā, ka tam humanitārajam tiešām padodas visas vēstures, valodas un politikas, bet eksaktajam - noteikti padosies matemātika, ķīmija, fizika - visas pēc kārtas. Manā gadījumā es sev un skolotāji man apkārt pamazītēm iedvesa, ka esmu humanitārs cilvēks. Jā man padevās lielākā daļa no šiem priekšmetiem, bet, piemēram, vēsturē man nepiemita nekāda spēja loģiski saskatīt hronoloģiju. No eksaktajiem man tiešām nepadevās nevienas no dabaszinātnēm, bet gan padevās, gan patika matemātika - īpaši algebra. Ja būtu tāda plašāka izvēles iespēja, nevis tikai šī moduļu sistēma, tas tiešām būtu veiksmīgāk.
Par LV skolēnu zemo līmeni. Nu, Eiropa tomēr vēl nav viena valsts. Un tas, ka Vision minētā Skandināvija ir krietni priekšā Rietumu pasaulē, tas ir skaidrs. Vācija arī tur līdzi. Bet teikt, ka mēs nu esam in general sliktākie Eiropā.. varbūt var. Pēc statistikas. Bet realitātē es nezinu, kur tas tā parādās. Man ir pazīstama meitene, kura līdz 9. klasei mācījās LV, tad pārcēlās uz UK un viņu pēc zināšanu pārbaudes aizsvieda uz 11. klasi. Kad es studēju apmaiņā, tad arī bija redzams, ka to pašu angļu valodu Baltijas valstīs prot daudz labāk kā visās valstīs uz leju no Francijas. Un tā arī ir Eiropa. Mana angļu valoda bija labāka kā meitenei no Francijas, kur studēja biznesa valodas (!), kaut arī es nāku no sūdainas pagasta skolas.

Pēc komentāriem spriežot viena LV skola no otras ļoti atšķiras.. Vienā visu pasniedz sausi, otrā ir ntie eksperimenti, vienā veci, otrā jauni skolotāji utt. Piemērram, manā skolā nebija tādu brīnumu kā mūzika līdz 12. klasei. Mums līdz 10. klasei bija mūzika vai vizuālā māksla, varēja izvēlēties, kurš priekšmets labāk patika. Man bija vizuālā māksla - mēs mācījāmies par stiliem (kubisms utt), zīmējām, gleznojām, veidojām maskas, skatījāmies filmas par māksliniekiem, rakstījām recenzijas par gleznām utt.

Sadalījums vēl ne tuvu nav viss. Piebildīšu, ka mācījos skolā, kas pēc CE rezultātiem praktiski vienmēr ir LV top 3 nu jau vismaz gadus 10. Nekāda sūdaina pagasta skola tā nebija.

Ok, eksaktajiem bija visi priekšmeti kā vajag, tikai kā jau minēju zema līmeņa informātika.

Humanitārais virziens oficiāli skaitījās virziens dauņiem, uz kuru vairāk vai mazāk 'brīvprātīgi' pārgāja visi nesekmīgie, kas nevilka eksaktos. Viņiem nebija nekādas tur filozofijas, psiholoģijas, politikas, reliģijas, nekā. Tikai rubīja iekšā angļu/latviešu valodu simtreiz biežāk, un bija arī 1x nedēļā mūzika un zīmēšana. Hahahahahahaha tā ķipa ir izglītības kvalitāte 3. rezultātiem bagātākajā videnē Latvijā! Nožēlojami!

90% no tiem, kas slavē savas skolas, visticamāk tālāk par sētas mietu nav redzējuši, tāpēc arī domā, ka viņiem iešķiebtās samazgas ir bijusi augstas raudzes izglītība

Izklausās, ka mācījies Mazpisānos. Vai ka tava skola, lai arī pēc reitingiem patiešām ir top 3, tad realitātē - Mazpisānu līmenis.
Manā skolā humanitārām klasēm bija gan filozofija, psiholoģija, kulturoloģija, politika un tiesības, franču valoda.

Mācījos ārpus Rīgas.

Bet teikt, ka mēs nu esam in general sliktākie Eiropā.. varbūt var. Pēc statistikas. Bet realitātē es nezinu, kur tas tā parādās.

Kā jau tika simtreiz rakstīts... Simt un tūkstošreiz atkārtots... Atliek paskatīties sev apkārt valstī. Valstī valda uzplaukums? Kaut kas iet uz priekšu? Ir kaut vai lokāli sasniegumi zinātnē, mākslā, politikā? Ok, tu uzskati, ka uz pedagogiem iet tikai stulbeņi. Uz kurām jomām tad iet tikai gudrie? Kuras ir tās jomas, kuras visi gudrie virza uz priekšu? Es tādas neredzu.

Ir pieejami arī pasaules universitāšu reitingi, ja kas.

Tartu universitāte pasaulē 400. vietā, Tallinas ap 650.
Viļņas universitāte 500. vietā, reitingā iekļuvušas vēl četras.
LV iekļuvusi tikai 1 vienīga universitāte, LU, 700-750 vietā.

Labs rezultāts? Pat tikai Baltijas mērogā - esam sūdīgākajā situācijā.