Jautrība

Ja godīgi, tad savā draugu lokā protu spert jokus vaļā un tas nāk ārā automātiski, īsti nepiedomājot. Nezinu vai vispār var to kaut kā iemācīties. Ir man draugi kuri ir joko uz nebēdu, bet tas tadel, ka viņi pa dzīvi tādi jokdari :D :)

Domāju, viens no variantiem kā papildināt vārdu krājumu un izdaiļot valodu ir literatūra. Šajā gadījumā, varbūt, humoristiskā. Lasi tādas grāmatas kā "trīs vīri laivā". :)

mani sauc par "verbaalo caureju" :D pati brinos, ko var nemitigi vaariities, jokot un but klauns :D bez problemam iejuutos kompanijas....

Mūžu dzīvo, mūžu āksties:-D Es laikam esmu tāds cirka klauns, ka visiem jāsmejas arī tad, kad es neko smieklīgu nepasaku. Toties esmu gaidīta visās draugu un paziņu ballītēs. Visu laiku tas tā nebija, sāku palikt jautra un smieklīga tikai tad, kad iemācījos sabiedrībā ataisīties un pārvarēju savus kompleksus. Es beidzu iepriekš izdomāt atbildes uz jautājumiem, kļuvu spontāna, un tad arī iemācījos jokot.

Jā, es arī esmu no tiem cilvēkiem, kurš vienmēr joko un tā. Vīra brālis jau pateica, ka mani nevar pārsist! (s):-D
Es nezinu kā man tas sanāk...Ikdienā lasu daudz visādus jokus utt. Un dažreiz tos var veiksmīgi izmantot, ja ir atbilstoša situācija :)

Man ir draugs, kurš ir lieliski izkopis savu humoru un vienmēr māk tā forši uzjautrināt. Viņš ļoti daudz skatījās ārzemju komiķu šovus. Vari pamēģināt. :)

Varbūt tev nav īstā kompānija...
Es arī parasti esmu cilvēks, kurš smejās par citu jokiem vairāk nekā joko, bet īstajās kompānijās, ar atsevišķiem cilvēkiem es vienkārši saku to, kas man pašai liekas smieklīgs. Pārak daudz pie tā nepiedomāju. Jo godīgi sakot, man liekas, ka es esmu vissmieklīgākais cilvēks. Tikai sev galvā, protams, bet dažreiz pasakot skaļi to, kas man liekas smieklīgs, tas varbūt arī kādam citam liksies smieklīgs.
Kā arī daudz sēžot tumblr esmu ieguvusi tādu dīvainu, sarkastisku humora izjūtu, kuru īsti nezinu kā pielietot dzīvē.

Mana asprātība paceļas jaunos horizintos, pēc pāris vīna glāzēm, pašai taisni vai jābrīnas :D

Man jau liekas, ka lielā mērā tas ir atkarīgs no tā cilvēka, kas tev ir otrā pusē. Man ir paziņas un draugi, ar kuriem es pašu velnu varu izjokot un nebeidzu pārsteigt pati sevi, bet ir arī tādi, kuru klātbūtnē tiek runāts tikai nopietnā un dziļdomīgā tonī, jokus neiesaistot. Un vēl ir arī tādi cilvēki, kuru muldēšanas sindroms ir tik pārbagāts, ka nav iespējams turēt viņam līdzi, tāpēc vienkārši jūties jautri viņu sabiedrībā, necenšoties tikt līdz viņu latiņai.

Nez vai to var uztrennet. Nee, nelielos, bet visas draudzenes vienmer izteikusas, ka ar mani ir loti jautri, man laba humora izjuta un nereti, kopgi vakari beidzas ar smieklu vetram stundu garuma. Man peronigi viss nak prata automatiski, nedomajot. Dazdas peksnas, no gaisa izrautas frazes, melnais humors un sarkasms ir mana stihija.

man liekas, ka tas ir atkarīgs lielā mērā no kompānijas, ar mani ir tā, ka es arī esmu baigā jokotāja, bet "savās" kompānijās, kur jūtos labi un ērti, kur var justies brīvi, domāju ,ka es nejokotu kompānijās, kur nevienu nepazīstu vai tur, kur nav mana kompānija. :-)

Draugu kompānijā es ļoti jautrojos un speru visādus jokus vaļā, bet, ja sanāk būs svešākā kompānijā, tad es kļūstu tāda ieturētāka, kas man īstenībā nepatīk. Bet tā jau laikam daudziem ir.