Labdien, cosmo padome, dārgie komisijas locekļi!
Man ir tāda problēma, ka nejēdzu izšķirties no savām pirmajām, tiešām ilgajām attiecībām.
Bet ļoti skaidri apzinos, ka negribu tādas attiecības ilgtermiņā un, ka nesanāk neko uzlabot otra cilvēka rakstura dēļ. Šobrīd gan cenšos to darīt, bet neredzu progresu.
Bet vienlaikus, nespēju izšķirties. Kopā tur jūtas, draudzība, pieradums labā nozīmē, pieķeršanās arī viens otra ģimenei,kopīgas mājas utt.
Bet vienlaikus, jo tālāk, jo vairāk saprotu, ka negribu palikt vecmeita bez bērniem (diemžēl šāda attiecību kvalitāte neveicina šo jautājumu sakārtošanu) un jebkurā gadījumā gribu savu dzīvi sakārtot, gribu attiecības ar kurām vismaz puslīdz būtu apmierināta (uz princi baltā zirgā neceru, kaut arī klusībā nedaudz sapņoju protams).
Tad nu jautājumi divi:
1) Vai kāda no jums ir atrisinājusi attiecību krīzi? Tādu, ka gadu liekas, ka tādas attiecības ir jāšķir, bet beigās to pārvarējāt?
2) Ja pirmais neizdosies (laikam jau), tad atzīšu, ka jāā, man trūkst iekšēja spēka izšķirties. Līdz ar to lūdzu nenosodiet, bet domāju, ka to spētu tad ja no vienām attiecībām pārietu uz otrām. Bet te es nesaprotu kā novilkt to robežu, lai nesanāk iepriekšējā drauga krāpšana. Pastāstiet kā jums tas izdevās.
1143
