Sveiki!
Lieta tāda, ka satikos un gāju uz randiņiem ar puisi aptuveni tikai mēnesi. Viņš pa ilgiem laikiem bija pirmais, ar kuru biju nolēmusi tikties, man ir 21 un viņam 25 gadi. Pēdējoreiz kaut kas tamlīdzīgs notika vidusskolā un neesmu visai pieredzējusi šajā visā. Jāsaka, ka iepazināmies online, bet nu ir arī kopīgi paziņas kā izrādās. Kad tikāmies abpusēji izjutām spēcīgas simpātijas, kuru rezultātā bija strauja notikumu attīstības gaita. 3. randiņā viņš jau gandrīz bija tuvu tam, lai atzītos mīlestībā, teica, ka meklējot pie kā pieturēties, ka šķiet, ka viņš to ir atradis manī. Es, protams, sabijos un uzreiz teicu, ka ar visu ir jāpiebremzē un jāļauj, lai viss notiek dabiski, jo man ir lēns temps, ņemot vērā, ka ilgtermiņa attiecības man nekad nav bijušas. Viņš uz to visu reaģēja visnotaļ pozitīvi. Randiņi sekoja un bija daudz brīnišķīgu brīžu. Bet man ar to visu gāja grūti, manī bija liels apjukums par to, ko es no viņa gribu mums tiekoties. Viņš gāja virzienā uz kaut ko nopietnu, bet es nesapratu neko vairāk par to, ka man viņš patīk un es viņam. Mums ir līdzība personībās, bet ir arī pretējās lietas - viņš ir ārkārtīgi mīļš, atklāti runā par jūtām un savu pieredzi, kamēr es tajā ziņā esmu bremze. Bijām randiņā Siguldā, kur viņš bija paņēmis līdz fotoaparātu, lai iemūžinātu kopīgos mirkļus, uz ko es viņam atbildēju: "Ja tu gribi, es varu tevi nofotogrāfēt." Kas ir nejauki un neforši, bet tobrīd man likās, ka es vēl negribu kopīgus foto, jo tikāmies vēl tikai pāris nedēļas. Kādā vakarā mēs bijām manā dzīvoklī un viena lieta noveda pie otras, un viņš man sniedza orālo seksu. Viņš ārkārtīgi centās, tas ilga kādu stundu, bet pēc tam es sapratu, ka mana līnija ir nedaudz šķērsota un ka tik agri neesmu gatava vēl intīmām attiecībām. Pēc tam mēs nedaudz skūpstījāmies, bet tas viss beidzās ar to, ka gulējām atsevišķās gultās, nevarot aizmigt. Dzirdēju kā viņš mētājās pa gultu un čukstus lūdza dievu (nedaudz ticīgs). No rīta neveikli atvadījāmies, abiem kaut kā sāpīgi.
Pēc tam runājām pa telefonu un tas bija vairāk kā skaidrs, ka viņš ir ļoti sāpināts, jo es neizrādu salīdzinājumā ar viņu īsti nekādu pieķeršanos. Ko es arī skaidri apzinos un par ko man ir kauns. Bet viņš teica tas nekas, gan jau tiks pāri, jo tā ir manas pieredzes vaina nevis mana. Taču lietas mainījās, mēģinājām norunāt tikšanās, īsti nesanāca. Viņš mani pēc tam vēl aicināja uz savas augstskolas pasākumu.Bet komunikācija īsti vairs nebija kā iepriekš un nākošajā dienā uzrakstīja, ka uzskata, ka mums kādu laiku nevajadzētu tikties un paskatīties kā viss būs pēc tam, jo viņam zudusi pārliecība par mums. Uz ko es reaģēju saprotoši un teicu, ka nekādu aizvainojumu neturu. Viņa atbilde bija "tu esi forša meitene un es labprāt tevi kādreiz satiktu varbūt pat kā draugu, jo kā nekā atmiņas un romantika". :-D
Es pilnībā saprotu, kāpēc tas no viņa puses tika izbeigts, bet man, protams, viņš pietrūkst. Tikai es zinu, ka es nebiju sākotnēji jau līdz galam atklāta tajā, ko es gribu un cik tālu esmu gatava pagaidām iet un izturējos pret viņu neciešami auksti. Bet ir pagājušas pāris dienas un man radusies jau daudz lielāka skaidrība. Par to es arī gribētu ar viņu aci pret aci izrunāties kas un kā un atvainoties. Un tad skatoties no situācijas, varbūt piedāvāt, ka varbūt nākotnē kaut kad varētu mēģināt vēlreiz, jo mums bija patiešām labi, bet mana bremzēšanās un pieredzes trūkums visu sačakarēja. Bet es neesmu pārliecināta, vai vajadzētu, vai viņš piekristu un vai no tā būtu kāda jēga? Es viņa vietā pati laikam nepiekristu, bet tai pat laikā viss beidzās uz pozitīvas nots, bet varbūt no viņa puses tā bija tāda tīri pieklājība. Nu jā, vēl aizvien esmu drusku apjukusi par to visu.
53
