Attieksme pret bērnu

ak, Dievs, nu, sievietes!!!! kur jūs atrodat tādus izdzimteņus? un kāpēc jūs ar tādiem vispār komunicējat, nerunājot par attiecībām? Kas jūs bērnībā tēvs un māte sita, ka tik zema pašapziņa?? Mostieties, viena tēma aiz otras, cik briesmīgi vīrieši... bet kurš tad jums liek ar tādiem tikties?

cilvēks sakarīgs, izpalīdzīgs, iejūtīgs.

Kur tu viņā šādas īpašības saskati, ja viņš tik ļoti neciena tavu bērnu?

tu dzen sviestu, dārgā dāma

Dzenu, dzenu. Viss pareizi - bērnam vienmēr ir jābūt pirmajā vietā.
Ja Tu dzīvo kopā ar vīrieti un jūs pārrunājat lietas, kas vienam otrā neapmierina - viss ir labi. Ja Tev ir bērns un Tu tiecies ar vīrieti, nedod dievs viņš kaut ko pateiks sievietei. Un, ja pateiks bērnam vai sievietei novērojumus par bērnu - vispār tas lops nepieņem te nevienu!
Ideāls ir vīrietis, kurš atnāk, jau pirmajā dienā pret bērnu izturas kā pret savu, maksā par sievietes un bērna dzīvokli, taisa viņiem abiem brokastis, sūta viņus abus ceļojumos un pat neuzdrošinās cerēt, ka sieviete kādā brīdī uz viņu paskatīsies, jo viņa sūtība un būtība ir palīdzēt šiem diviem dzīves apdalītajiem cilvēciņiem.
Kas tad ir vīrietis? Nekas! Un tāda vieta tam arī ir jāierāda.

Patēvs ir patēvs. Tāpēc jau arī par patēviem un pamātēm ir tie sliktie stereotipi - iz dzīves. Neko neieteikšu, jo man nav pietiekamas dzīves pieredzes bērnu jautājumā.

Hmm....
Riebjas skopi cilvēki, tā ir viena derdzīga rakstura iezīme! Es tavā vietā , laikam , pat nepieļautu , ka šāds vīrietis kļūst par manu vīrieti un tam pat nav tieš sakars ar bērnu , bet ar pašu vīrieša raksturu kā tādu ....

Lady Tiffany es nejautāju ko darīt, vnk pastāstīju situāciju. Sialea-lea man vajag vīrieti, kurš būtu draugs manam bērnam Vilionata ,ak dievs, cik tālu gan var aizdomāties. Protams, ka plānojām dzīvot kopā un kāpēc gan nevarēja būt bērniņš, ja toreiz man šķita viss ok. Pārsliņa tā arī ir, ka ar šādu vīrieša attieksmi nekādas normālās attiecības ar viņu vairs būt nevar un ja es to būtu zinājusi agrāk, tad attiecības nemaz nebūtu iesākušās. Fire ar viņu tā runāt viņš neuzdrošinās, jo esmu es un vispār viņš nav agresīvs pret bērnu, vnk pie katras izdevības bērna noniecināšana jāklausās man. sharmantaa ar viņu nav jēgas runāt un īstenībā nav arī vairs vēlēšanās runāt. Katram no mums ir kaut kas svēts un ja otrs to neciena , tad kāda gan vajadzība būt ar šādu cilvēku. Par to , ka esmu domājusi par bērnu nenozēlošu nekad ne savos 50 ne vēlāk sunset visi no sākuma labi, tikai dzīve un laiks parāda sākumā apslēpto, cilvēks varbūt viņš nav slikts, bet bērns man ir pārāk būtisks, lai ko tādu pieļautu attiecībās. Amnile daudz ir palīdzējis man grūtībās u taml iespējams cenšoties mani dabūt sev, patreiz jau ir mazliet savādāk

arī labi cilvēki mēdz būt skopi :D

Kas tad ir vīrietis? Nekas! Un tāda vieta tam arī ir jāierāda

Aha. Pastāv tikai 2 varianti - bērns ir pasaules centrs un visi vīrieši ir nekas. Līdz ar to piekrītu Pārsliņai - pietiek dzīt sviestu. Te jau skaidrs, ka Tevī kaut kāds apvainojums sēž, bet lūdzu, pataupi to pie sevis.

Tu raksti ka cilvēks ir iejūtīgs- tad kā tas izpaužās ???
Ja viņš visulaiku noliek tavu bērnu! Momentāli pārtrauc vissu...Cieš tikai pats bērns-un ja tu vel būsi vīrieša pusē(ja tas neko nedod,kad runā ar viņu tad viss ir jāpārtrauc) -tas viss tev pēc laika nāks atpakaļ! Tici man...

Un jā.. mana paziņa te sāka nesen sūdzēties par savu draugu - arī nav bērna tēvs, bet nekādi nepieņem bērnu! Pašam divas meitas, viņai dēls un viņa meitas nekad netiek atstātas novārtā - visur tiek ņemtas līdzi. Savukārt, savu dēliu viņa atstāj pie mammas un reti kaut kur ņem, jo vecim viņš nepatīk. Ja tomēr abi spiesti uzturēties kopā, tad pati dzirdēju, ka viņš to nabaga draudzenes dēlu lamāja, ka viņš nemāk attaisīt šokolādes sieriņu, pat viņa meitas to māk! Man šoks pilnīgākais.. nu kā šita var?

Un pēc tam vēl kāda te pļurks, ka katram vecim jāizdabā. Citādi - vientuļa māte, your fault

Kas tad ir vīrietis? Nekas! Un tāda vieta tam arī ir jāierāda.

O, jā, jo tiešām dzīvē viss ir tikai melns un balts. Vīrietis var būt vai nu viss, vai nekas. Hm, interesanta teorija, diez kā to praksē tik pielietot.

Neklāstīšu te savu pieredzi ar savu patēvu, jo tam nav nozīmes - mūsu sliktajās attiecībās (un tādas viņam ir ne vien ar mani, bet arī ar saviem miesīgiem bērniem) ir vainojams viņa infantīlisms un slimīga greizsirdība uz visiem bērniem defoltā. BET. Pirms viņā mātei bija cits draugs, un tieši viņa dēļ man neiestāstīt šādas aplamības. Arī mana attiecību pieredze pēc šķiršanās no bērna tēva liecina ko citu. Bet, nu - hei, foršāk jau dzīvot pasaulē, kurā viss notiek tieši tā, ka lielais sabiedrības tribunāls postulē. Vismaz nav jāiedziļinās individuālos gadījumos. ;)

Principā piekrītu Sialea-lea viedoklim, vispirms ir sievietes un vīrieša atiecības un tikai tad bērns, un nav svarīgi savs vai svešs. Ja tev ir bērns un vēlies attiecības, tad vispirms jāpadomā, vai tik tiešām to vēlies un vai tev būs pietiekami laika un uzmanības, ko veltīt otram cilvēkam. Tieši tāpat jāpadomā arī otram, kuram bērnu nav - vai viņš ir gatavs būt kopā ar kādu, kuram ir bērns un samierināties, ka bērnam tiks vairāk uzmanības. Ja abas puses ir izlēmušas, ka jā, tad viss ok un nav ko vēlāk sūdzēties.
Bet šajā gadījumā gan es neko nepārmestu sievietei, jo viņa neko nepareizi nav izdarījusi. Ja otrs ar tādu necieņu izturas pret tev tuvu cilvēku, un vienalga, vai tas ir bērns vai kāds cits tuvs cilvēks, tad neredzu iespēju, ka tur var izveidoties ilgstošas attiecības.

Es tavā situācijā dzītu to vīrieti ratā. Nu ja grib būt kopā ar tevi tad ir jāpieņem arī tavs bērns. Protams ka tīņi var būt spītīgi un kašķīgi, bet ir jaunībā redzēts tāds modelis kā tu apraksti un viss ko tas panāk ir ka bērnam rodas naids arī pret savu māti kas viņu neaizstāv, tā kā labāk turies pie bērna ne tā vīrieša, tomēr savas asinis.

FlawlessFox bērns necieš , jo mēs nedzīvojam kopā, drīzāk ciešu es, jo man pilnībā tāda attieksme loģiski nav pieņemama. Un tu ko ,es nekad nebūšu viņa pusē pie šādas viņa attieksmes. Viņam jau viss pateikts, man pat liekas, ka viņš vnk ir stulbs, jo nesajēdz, ka rīkojas pilnīgi aplami un egoistiski, tā var tikai sabojāt attiecības, nevis ko veidot. Kura gan sieviete būs pati savam bērnam ienaidniece dēļ veča, tas ir nožēlojami.. brr negribas pat par to domāt.

Nu tad es nesaprotu ko tu īsti gribi no mums dzirdēt .?
Ja saproti ka nekas jums nesanāk-un pati to nepieņem tad jau viss ar galvu tev ir kārtībā...
Atradīsi citu un labāku ;)
Skrienot pāri ja nemaldos lasīju viņš tev palīdzējis un tml.,bet tev nav jājūtas viņam parādā-vai jāžēlo viņš tikai tāpēc ka kādreiz palīdzēja :)

meksikanka tas viss ir diezgan briesmīgi. Pati arī zinu vienu dāmu, kurai vīrietis ar kuru viņa dzīvo kkādā šizofrēnijas lēkmē norāva bērnam pusi auss, bija jāšuj pie ķirurgiem un tā muļķa kaza to veci vēl ručīja laukā un turpina dzīvot ar viņu kopā.Lovisa arī es esmu pārliecināta, ka nevar izveidoties. Jābūt kaut kādai sajēgai ko nozīmē bērni, kaut arī pašam nav bērnu. Miss Joker piekrītu, un attiekties pret bērnu daudz reiz gudrāk būtu ar pozitīvismu, iemācot viņam kko, aprunājoties par kaut ko, cenšoties sadraudzēties.

FlawlessFox tagad viņš pārvērties par totālu aprēķinātāju, nezinu kas tam par iemeslu, varbūt vnk maska ir nokritusi

Cilvēkus tik ar laiku var tā kārtīgi iepazīt :)

Laaura Tavs virietis vienkārši izklausas ka nepieņem tavu bērnu, ķipa ja tas nav viņa bērns, tad lai iet ratā. It īpaši kad izteicās par to ka bērnam ir savs tēvs jau to pierāda.

Mana mamma apprecējās ar manu patēvu,kad man bija 3 gadi.Visu laiku ,līdz 18 gadu vecumam es pacietu patēva morālos pazemojumus.Līdz pat šai dienai manī brīžiem ir liels rūgtums pret mammu,ka viņa atļāva viņam pret mani tā izturēties.Ko es ar to gribu pateikt,to,ka es tādu veci,kurš nemīl manu bērnu,būtu jau pirmajā dienā izmetusi pa durvīm(e)