Gribētu dzirdēt jūsu komentārus manai situācijai . Vairāk kā gadu esmu attiecībās ar vīrieti, kopā dzīvot apstākļu dēļ varam tikai periodiski. Viss it kā būtu ok - cilvēks sakarīgs, izpalīdzīgs, iejūtīgs. Kad satikāmies bija precēts, izšķīrās. Tad mēģinājām tikt pie bērniņa, nesanāca. Man jau ir bērns - pusaudzis, viņam bērnu nav. Jūtu, ka attiecības sāk šķobīties, jo viņa attieksme pret manu bērnu mani neapmierina un domāju neapmierinātu nevienu sievieti, kurai ir bērns. Klātienē viss ok, bet kad esam divatā viņš bērnu noniecina (man protams to ir nepatīkami dzirdēt). Nopērkot piem vīnogas viņš saka - tas ir tikai tev, es netaisos barot tavu bērnu, jo viņam ir alimenti un tēvs. Kā gan māte dzīvojot kopā ar bērnu var ēst vīnogas nedododt tās arī savam bērnam. Pie jebkuras izdevības viņš man saka, ka mans bērns neko nemāk, nevar un vispār ir tizls (protams ne tik tiešiem vārdiem). Man tas pilnībā nav pieņemams. Viņš saprast neko nevēlas, kad ar viņu par to runāju. :-(
47
