Čau!
Jauki pasēdējām ar māsu krodziņā.. Kaut kā aizgāja saruna un pastāstīju viņai to, ko 1.5 gadu esmu slēpusi. Slēpusi laikam nav īstais vārds, vienkārši neesmu teikusi, jo nebija attiecīgo apstākļu un gribēšanas. No vienas puses it kā labi, ka padalījos, bet no otras - laikam neko nevajadzēja teikt, jo kaut kā ar izveidojušos situāciju biju samierinājusies, pieslīpējusies tai, arī draudzenes, kas par to zināja, vairs neko nekomentē un vienkārši izliekos, ka viss ir labi.. Tagad, pastāstot no sākuma, atkal pretīgas sajūtas iekšā, jo paskatījos uz to visu atkal no jauna un atkal sajutos bēdīgi.. Ai.. un rīt vēl eksāmens informātikā, kuram neesmu gatava nemaz.. Tā diezgan skumji un bēdīgi, jo viss kopā nāca virsū... Un mājas darbu kalni biedē. Nav jau tā, ka esmu slinka, vienkārši, ja nezinu kā kaut ko izdarīt, tad arī darbs nekustas uz priekšu :-/