Kāda jums ir pieredze??

Sen atpakaļ draudzene lūdza lai es novērtēju viņas darbu un teica lai saku godīgi, es tā arī pateicu, bez rupjībām, konkrēti piesienoties pie tā kas man viņas veidojumā nepatika unuzskatīju ka bija jāmaina. Rezultātā viņa man vairs nekad nav rādijusi nevienu savu darbu :D Laikam mazliet par traku toreiz pateicu, tāpēc nekad vairs tā neesmu darījusi un apdomāju ko saku.

Nezinu kaa citi, bet es ljoti cienu cilveekus, kas speej pateikt to, ko domaa, nevis to, ko vajadzeetu. Pati ljoti mieriigi uztveru sliktas lietas par sevi, ja vien taa ir patiesiiba.

Nevienam nevajag cilvēku, kas pateiks patiesību :D Nepārspīlējot un nepārkāpjot pieklājības robežas, bet es esmu bijusi tā, kas šad tad pasaka ko domā. Nu... Nāk vecums un prasme turēties un neteikt neko.
Nepatīk teātris cilvēku starpā un cenšos vismaz ar tuvākajiem būt godīga un gaidu to pašu pretī, jo mēs jau neredzam sevi no malas. Var korekti palabot, ieteikt, palīdzēt.

Reiz pa draugam precētam vīrietim pateicu, ka manuprāt īsi mati viņam piestāvētu krietni labāk. Viņa sieva kā pūķis man uzklupa... :D Pēc pāris mēnešiem vinš nogrieza īsus matus... :D

Vispār reti kad cenšos kādam kaut ko baigi aizrādīt vai norādīt. Daru to vai nu "pa draugam" itkā garāmejot, vai tomēr maksimāli klusēju. Pieredze rāda, ka nevisnam tava "patiesība" nav vajadzīga!... :-/

es domāju, ka cilvēkiem vispār vajadzētu mazāk citu teikto uztvert kā vienīgo patiesību, ar vēsu prātu uzklausīt kritiku, spēt šķirot, ko kurš ir teicis, lai tev palīdzētu un būtu godīgs un ko, jo pats ir skaudīgs.

Manuprāt, mūsdienu problēma ir tā, ka par patiesību lielākoties tiek uzskatīts negatīvais (un kāpēc otrā uzreiz jāmeklē utis? paskaties uz sevi un pasaki "patiesību" par sevi). Tas būtu pirmkārt. Otrkārt - viedoklis nevar būt patiesība, jo tas ir TIKAI viedoklis. Relatīvi un katram savs. Bet patiesība, ja tā ir īsta, nemainās, mainoties blakusapstākļiem, tā vienkārši ir, pastāv.

Tā ka neceliet brēku par "patiesību", vnk atzīstiet sev, ka jūsu viedoklis ir tikai jūsu, un, apkārt klaji paužot savus viedokļus, tiek pabarots tikai jūsu ego :-)

Esd esmu par to ,ka ir jaapasaka savas domas,arii ja jaasaka kritika,bet visu var izrunaat taktiskaa veidaa-inteligenti!:-)

Būtībā piekrītu grecia. Ir tādi cilvēki, kam vienmēr viss ir slikti. Nu, protams, ka no tādiem rūgumpodiem visi turas pa gabalu, jo bojā garastāvokli un parasti ir neglābjami garlaicīgi. Bet paši noteikti uzskata, ka ir lielākie patiesības teicēji :D

Es nevienam ar savām negācijām nebāžos virsū, ja vien man nejautā vai vispirms to nevērš pret mani. Ja kāds man uzdos jautājumu, tad saņems godīgu atbildi. Bet neuzskatu sevi par pasaules nabu, kurai vienmēr taisnība un bez kuras indīgajām piezīmēm neviens nevar iztikt. Tāpat arī man nepatīk, ja man bez uzaicinājuma māca dzīvot un uzbāžas ar saviem viedokļiem.

Manuprāt, ne vienmēr ir viegli kādam vērst uzmanību par kādu ne tik patīkamu tēmu. Ir jāprot atrast pareizie vārdi un situācija, vislabāk apspriežot to aci pret aci, bez citiem klātesošajiem.
Un jāsaprot un jāapsver par kādu tēmu paust šo savu patiesību, jo iespējams tas ir tikai tavs subjektīvais viedoklis, jo iespējams nepārzini pilnīgu situāciju. ( kā saka, ja nezini, kas notiek aiz slēgtām durvīm, kad tevis nav klāt). Cilvēkiem nepatīk ja viņus māca un iejaucas privātajās lietās. ( īpaši attiecību lietās, ģimenes darīšanās, bērnu audzināšanā).
Par kādām lietām tev šķiet ir jāpauž kāda patiesība? Kā jau te minēts, patiesība ir viena, bet par to var būt dažādi skatījumi. Kā arī jāsaprot, ka dažādos vecumos atšķiras dzīves pieredze, līdz ar to rīkojas savādāk.
Es domāju, var draugam pateikt, ja redzi, ka viņš ar savu rīcību aizskar citus. Iespējams ir lietas, kuras nav tā domājis, vai redz citādi, neievēro. Bet ir lietas, kurās labāk nejaukties, bet atbalstīt ceļā.
Tāpat kā jāmāk izteikt kritika, nevis sako, tu to dari slikti, nepateizi, bet minot, ka labāk būtu bijis rīkotie tā..
Es vienmēr pirms kādas nopietnas sarunas visu pārdomāju, vispār cenšos būt ļoti taktiska.

Varētu arī piekrist šim