Kāda jums ir pieredze??

Nu vienkārši cilvēki iedalās adekvātos un neadekvātos...es tā to visu uztveru ;)

Man pašai ir tā, ka draugam bieži saku, lai ir pilnīgi atklāts pret mani. Taču tad, kad viņš pasaka kaut ko, es mēdzu apvainoties. ups. :D

Bet vispār, jā, es esmu diezgan atklāta pret cilvēku un maigā veidā cenšos teikt arī to slikto. Mazums cilvēks pats nemaz neapjauš, ka kaut ko ne tā dara. Citi pieņem, citi apvainojas. Tāda dzīve. Es īpaši neskumstu.

Nezinu man piemēram draudzenes ir tādas, ka varu viņu par duru nosaukt,protams ja tam ir pamatojums un par kādu rīcību esmu brīdinājusi, bet cilvēks nav vispār ieklausijies padomā,kuru pats jautājis. Un rezultāts- viņa neapvainosies, jo zin ka vienmēr runāju to, ko tajā brīdī domāju.
Vīrietis arī blakus, nekad neapvainojas ja pasaku kautko viņam ne pa prātam, tāpat arī es nemēdzu apvainoties- kurš cits tev pateiks skaudro patiesību acīs, ja ne pats tuvākais.

Tā tas vienkārši ir. Visi cilvēki melo mazāk vai vairāk. Tā ir pieklājība, piemēram, ciemos teikt, ka ēdiens ir ļoti garšīgs, lai gan patiesībā tā neliekas.

Nu re, MoonLady pateica labu piemēru

maigā veidā cenšos teikt arī to slikto. Mazums cilvēks pats nemaz neapjauš, ka kaut ko ne tā dara. Citi pieņem, citi apvainojas.

kaut vai darbā varu pateikt kādam, ka tas un tas bija jādara savādāk vai varēja izdarīt labāk vai kā un tad tas otrs vai nu apvainojas, sapsihojas un sacepjas vai vienkārši pieņem to kā normālu parādību, pamāj ar galvu un pasaka, ka visu izlabos un citreiz darīs pareizāk :D
Man ir ļoti grūti strādāt ar tiem, kas visu uztver kā traģēdiju un personisku aizvainojumu...bet nu ir tādi eksemplāri, es ar to rēķinos un baigi neuztraucos :-P
Ikdienā, ārpus darba cenšos ar tādiem cilvēkiem nebīdīt attiecības...patīk adekvāta komunikācija ;-)

Patiesība ir relatīvs jēdziens. Tava, mana, viņu... Ja otrs nejautā, tad principā, domāju, ka labāk paturēt savu skarbo, subjektīvo viedokli pie sevis.

piemēram, ciemos teikt, ka ēdiens ir ļoti garšīgs, lai gan patiesībā tā neliekas.

fui, tad labāk neteikt neko...

Manuprāt svarīgi ir nevis "ko" pateikt, bet gan "kā" pateikt.

"ko" un "kā" vietā - ieliekam, piemēram "taisnību" - nu var pateikt, piemēram, tev smird elpa, a var vienkārši piedāvāt košļeni.

Nu par to elpu.. Ja cilvēks vienkārši nav iztīrījis zobus, tad ok, var piedāvāt košļeni vai bundžiņu kolas. Ja cilvēkam tas ir regulāri un izteikti, tas jau var liecināt par kādu slimību. Tad gan vajadzētu pēc iespējas taktiskāk kādam tuvākajam cilvēkam to pateikt.

No savas pieredzes varu teikt, ka jo mazāk stāstīsi kolēģiem, paziņām u.c par sevi, savu ģimeni, jo mazāk būs sagaidāmas kādas problēmas.

Neviens (kolēģi, paziņas) nezin vairāk kā to ka man ir ģimene, berni. Un viss. Man ļoti nepatīk atklāti kladzināt, kā es jūtos, kas notiek ģimene u.t.t .

Tagad ir modē visu izlikt soc.saitos un realitētē, bet nesaprotu kam tas ir vajadzīgs. Pec tam paši pardzīvo klausoties aprunāšanu un klačas.

parasti pieturos pie tā , ka saku vai nu kā ir vai vienkārši noklusēju , bet būšu godīga , tas ne vienmēr apkārtējiem patīk ... Vistizlākās ir sitācijas , kad kāds uzdod kādu jautājumu , es atbildu , cilvēkam atbilde nepatīk, bet man redz jājūtas vainīgai :D :D
Tākā es nevaru ietekmēt citu emocijas un saprātu , tad nu neko , ja cilvēks par to baigi perās , tās jau ir viņa problēmas ne manas.:-)

Manuprāt svarīgi ir nevis "ko" pateikt, bet gan "kā" pateikt.

Piekrītu! Piemēram, pielaikojot drēbes, mīļotajam kleita īpaši nepatīk, viņš var pateikt - fuj, man nepatīk. Var pateikt, ka ir ok, bet varu atrast arī daudz labāku.

No savas pieredzes varu teikt, ka jo mazāk stāstīsi kolēģiem, paziņām u.c par sevi, savu ģimeni, jo mazāk būs sagaidāmas kādas problēmas.

Neviens (kolēģi, paziņas) nezin vairāk kā to ka man ir ģimene, berni. Un viss. Man ļoti nepatīk atklāti kladzināt, kā es jūtos, kas notiek ģimene u.t.t .

Tagad ir modē visu izlikt soc.saitos un realitētē, bet nesaprotu kam tas ir vajadzīgs. Pec tam paši pardzīvo klausoties aprunāšanu un klačas.

diezgan čābīgi tā dzīvot tikai savā alā ,baidoties būt tāds kāds esi un nebaudīt tos labumus ,kādus dzīve piedāvā tikai tāpēc ,ka bail no aprunāšanas .Tev nav poh uz to ? Piekrītu ,ka nevajag izlikt visu apskatei katru sū.a selfiju ,bet arī tāda paranoiska slēpšanās no sabiedrības tieši otrādāk rada nepamatotas aizdomas un runas ap un par ,ka esi pārlieku iedomīgs un nedraudzīgs .

Kad gribi teikt patiesību tad ir jādara tā kā vajadzētu darba devējiem teikt kad darbinieks varbūt nav ideāli paveicis savu darbu. Pa priekšu pasaki 10 labas lietas un pēc tam pasaki to vienu slikto, tad tās emocijas līdzsvarosies un būs labi. :)

Es pa lielam cenšos visiem patiesību teikt, ja nevaru ko labu pateikt, tad labāk nesaku, bet melot netaisos arī. Tie kas mani pieņem tādu kāda esmu tad arī ir mani draugi, tie kas manis teikto nesaprot tad nu īsti nav tie pareizie cilvēki ar ko man vajadzētu tikties un es arī netiekos.

Vēl jau tai pusei, kas apvainojas par taisnību - der atcerētie, ka nevajag uzdot jautājumus, ja neesi gatavs dzirdēt atbildi. Pati pie šī pieturos.

a priekšu pasaki 10 labas lietas un pēc tam pasaki to vienu slikto

+++++
ja vien nepārvēršas par "es jau neesmu kūdītājs, bet..."

Nevajag pat teikt 10 lietas. Jātaisa "sviestmaize" - no sākuma kaut kas labs, tad pasaka negatīvo, sarunu beidz ar pozitīvu lietu. Tas no psiholoģijas lauciņa.

Es esmu 3. klases audzinātāja. Lielākajai daļai bērnu ir mazas zīmītes pusdienu maisiņos no vecākiem. Vienu meitenīti tēvs ir pametis un viņas māte ir atkarīga no narkotikām, bet viņas 12 gadus vecais brālis vienmēr uzraksta ''es tevi mīlu'' uz viņas brūnā pusdienu maisiņa.

Neviens nevēlās dzirdēt skarbo patiesību, bet labi ka ir cilvēki kuri atbalsta un nesaka neko, bet rīkojās, patiecības un cieņas dēļ!:-|

man laikam vajadzētu pamācīties paklusēt, kaut gan varbūt arī nē. jo es diezgan tieši šauju ārā visu, ko domāju un 80% cilvēku apvainojas, aizvainojas, nesaprot vai nemāk pieņemt. tā kā man riebjas kādam pielīst vai tēlot tikai labiņo, tad arī draudzējos ar cilvēkiem, kam tiešums, atklātība un neliels sarkasms ir ikdienas sastāvdaļa. protams, vienlīdz daudz cenšos arī teikt pamatotas labas lietas, komplimentus un novērtēt līdzcilvēkus, tā kā manā pasaulē tas viss ir līdzsvarā. ja kādam citam nav, tad tā nav mana problēma, bet, iespējams, viņa pašapziņas trūkums :) problēma jau nav teiktajā, bet uztverē.

diezgan čābīgi tā dzīvot tikai savā alā ,baidoties būt tāds kāds esi un nebaudīt tos labumus ,kādus dzīve piedāvā tikai tāpēc ,ka bail no aprunāšanas .Tev nav poh uz to ? Piekrītu ,ka nevajag izlikt visu apskatei katru sū.a selfiju ,bet arī tāda paranoiska slēpšanās no sabiedrības tieši otrādāk rada nepamatotas aizdomas un runas ap un par ,ka esi pārlieku iedomīgs un nedraudzīgs .

Es neko īpaši neslēpju. Man tikai nepatīk daudz par sevi un savu ģimeni stāstīt.
Un tā kā esmu savādāks, mani noteikti daudzi aprunā. Tikai tas mani galīgi neuztrauc.

Es baudu visus labumus kurus piedāvā dzīve.
Kolektīvās čupošanos ar kolektīvu un draugiem mani īpaši neaizrauj. Un neviens par mani neko daudz nezin. Esmu savādāks, kas daudzos (arī tevī) izsauc nesaprašanu.

Man ir ģimene, diezgan daudz radinieku un ir pietiekami attiecību

Mereda Vot jā, saruna vel arī bija jānobeidz ar ko labu tas tiesa :)