Sveikas, dārgās!:-)
Ir pienācis dzīvē tāds laika posms, kad nezinu kā turpmāk rīkoties. Vai sekot sirdsbalsij vai tomēr prāta impulsiem? Situācija tāda, ka man un manam draugam ir nesaskaņas ticības uzskatos. Es esmu agnostiķe - ticu kaut kam augstākam, kas ietver sevī kādu neizskaidrojamu fantastiku. Taču mans draugs tic konkrēti tikai Dievam.
Gan jau daudziem rodas jautājums - kur īsti ir problēma? Tad nu lūk, viņš apmeklē draudzi katru svētdienu jau kopš bērna kājas un tā vieta viņam ir ļoti svēta un dārga. Viņš uzskata, ka tas ir ceļš uz laimi un saticību gan ģimenē, gan dzīvē. Uz draudzi viņš dodas kopā ar savu brāli un māti, pavada tur 1/3 dienas.
Man pret to nav pretenziju, jo redzu, ka viņš jūtas apmierināts un laimīgs. Taču ir viena problēma, viņš vēlas, lai nākotnē arī viņa bērni un sieva dotos uz draudzi, bet man tur nepatīk. Es tiešām esmu mēģinājusi aiziet uz turieni - paklausīties, novērot procesu, parunāt ar citiem cilvēkiem, kas apmeklē to vietu. Tomēr es nespēju, tā vieta mani neuzrunāja.
Kā arī, nepastāv kompromiss, viņš vēlas, lai es eju uz draudzi un pieņemu ticību. Viss jau būtu kārtībā, ja man nevajadzētu to vietu apmeklēt. Mēs esam runājuši par to neskaitāmas reizes, taču nonākam pie neliela konflikta ( vienīgais par ko mēs strīdamies) katrreiz, kad ieminamies par šo tēmu un neatliek nekas cits, kā atlikt sarunu un runāt par to citreiz.
Abi dzīvojam saticīgi jau vairāk kā gadu, mums ir vairāki kopīgi mērķi, tieksme uz izaugsmi, biznesa plāni. Viens otru saprotam no pusvārda. Brīvo laiku gandrīz vienmēr pavadām kopā, protams, ir arī puišu vakari viņam un man savi vakari. Uzticība, sapratne, atbalsts - faktori uz kā balstās mūsu attiecības.
Bet, ja es nepieņemu viņa ticību, mani nepieņem viņa ģimene, ja pieļauju domu pieņemt, tad mana ģimene to nepieļautu. Ir ticību konflikts. Kuru komandu pieņemt? Vai palikt ar viņu vai tomēr, lai prāts ņem virsroku un atsakās no šāda veida attiecībām, kurās tik liela ietekme ir ticībai, jo neesmu gatava apmeklēt draudzi, kur ir tāda veida pielugsme un dziesmas, neskatoties uz to, ka pamatā ir ideālas attiecības. Es nepārspīlēju - IDEĀLAS!
Kā man rīkoties? (t)
25
