Vakar bija briesmīgi, draudzenei kojās piesējās turki no apmaiņas programmas un tad visu vakaru mieru nelika, staigāja, plijās virsū ar visdažādākajiem piedāvājumiem un ko tik vēl nē, kamēr tikām vaļā krietns laiciņš pagāja.
Oj, man ir līdzīgi, tikai piesiešanās vieta nebija kojas, jo tādām eju ar līkumu, bet gad FB, un tautība - azabeidžānis. Jau mēnesi skrienu pa skolu kā piepe piesūkusies kursabiedriem, jo, nedod Dievs, uzskriet kaut kur virsū. Par laimi vēl nav gadījies.
Vispār, sēžu, dzeru kafiju un domāju, kā es esmu paspējusi jau to skolu tik tālu ielaist. Labi, ka vēl ir drusku laika šo un to atgūt, labi, ka vēl nav TIK traki, bet, nu, bāc, arvien vairāk sāku domāt, ka mana studiju programma un mana karjera man prasa vairāk stundu dienā, nekā vispār to ir. Vēl klasiskais rudens depresņaks nāk virsū, tad jau defoltā liekas, ka nekam nav jēgas. Eh.
Copy Pro Raiņa bulvārī ir diennaktnieks?