Oi, kā es Tevi saprotu. Man nav tieši tā, kā Tev, bet ļoti līdzīga. Viņai nekad nav labi nekas, ko es daru, tas viss beigsies slikti, mani kaut kur nogalinās, apkrāps, esmu pilnīgi un galīgi un neapdomīga, kad es beidzot beigšu uzvesties kā pusaudze un vazāties riņķī pa pasauli, viņu nekad nepamet vēlme mani kontrolēt.
Un tas viss vēl tagad, kad man ir 27 gadi, es dzīvoju atsevišķi no 18 gadu vecuma, esmu precējusies. Un viņa nav ne veca, ne nevarīga, viņa ir pievilcīga, žiperīga sieviete, viņai ir vīrs-mans tētis, draudzenes, intereses, neskaitāmi hobiji, tomēr mīļākais hobijs-atņemt gaisu saviem bērniem. Un mēs viņai esam trīs. Pietiek enerģijas nomocīt visus.
Ko es daru? Ignorēju, vismaz cenšos. Reizēm vienkārši neatbildu uz zvaniem. Tiekamies samērā bieži, ļoti bieži uz visu šito reaģēju tā, ka sastāstu viņai visādas muļķības, vēl briesmīgākas par tām, ko viņa iztēlojas, vienkārši pavelku viņu uz zoba un pasmejos. Jo, ja to visu uztvertu nopietni, prātā sajuktu. Un, ja ļautu viņai vaļu, mēs visi ģimenē būtu viņas marionetes.
Es viņai pat vairs nemeloju, vienkārši visu, kas notiek, pasniedzu vēl baisākā gaismā un nolieku klausuli vai aizeju prom. Lai tak cepās un ņemās.
Esmu sapratusi, lai arī viņa ir mana mamma un es viņu bezgalīgi mīlu, bet viņai ir problēmas ar privātumu robežām un vēlmi kontrolēt visu un visus. Un tā nav mana vaina.