Kā cīnīties?

Ja vien to dzīvē izdarīt būtu tik vienkārši.

Atcerēies vienu reizi tā izdarīt, tad pēc tam jau tas aizies. Labāk kod sev mēlē nekā saki ko baigi pretīgu tam otrajam cilvēkam.

Hmm cik tev gadi ka runā nesmuki ar māti? Lai gan, visiem mums ir savi vājie punkti. Man nekad ar vienu radinieci nav bijušas labas attiecības, kā arī ņemot vērā ka mēs abas esam līdzīgas, abas kašķējamies kā nelabie, es protams sevi turu pie savaldības cik vien ilgi varu, bet jā, ir reizes kad vienkārši viņas kūdīšanu arī nespēju izturēt, vai arī ka lien pa vidu kur nevajag. Šis cilvēks tad ir vienīgais līdz šim ko es pazīstu kas mani vel var spēt izvest no pacietības, bet visi pārējie radi jau par to tik tā pasmejās, jo mēs kā mazi bērni saķīvējamies un tad ignorējam viens otru :D

Bet ok, mēs jau visi reizēm ko nesmuku pasakam, vienkārši pēc tam ir jācenšas atvainoties vai kaut kā to vērst pa labu.

Miss joker- vai nav tā ka šī ipasiba tikai ar gadiem,mainoties raksturam utt citam lietam sak pazust? Jau rakstīju ka zem 25. Mums arī tie raksturi galīgi nesapas. Nu galīgi. Vina ir cilvēks,kas vienmēr atradīs tikai piesieties un uzskatīs ka tikai vinai ir taisnība. Ja arī būšu izdarījis ko labu,vienmēr pamanīs ko neesmu izdarījis. Un tā ir tikai viena lieta. Un tas viss kaitina loti. Dažreiz ir nepatikama sajūta jau tādēl vien,ja esmu vienā dzīvokli ar vinu. Bet saprotu ka es pagaidām nestrādāju un vina nopelna diezgan labi,tādēl sajūtos riebīgi kad pasaku dusmās ko sliktu.

Turēt muti un paklusēt.

Lai gan es esmu tempermentīgs holeriķis esmu iemācījis vajadzīgā brīdī turēt muti.
Galvenais ir izturēt pirmās sekundes, pēc tam ir vieglāk.

Es sev esmu uzstādījis noteikumus, kurus nepārkāpju - pat vissliktākajā situācijā nepazemot otru ar lamuvārdiem.

Noteikti ka cilvēkam ir vajadzīgi draugi. Neredzu pat jēgu no attiecībam,ja cilvēkam nebūtu draugi ar kuriem aiziet patusēt,iedzert un parunāt pa dzīvi un atpūaties no otras puses. Kaut 1 vai 3 bet bez draugiem nevar,tie vienmēr būs tik svarīgi cik gimene (vai pat avarīgāki)

man arī tā ir. bet kaut kā tas temperaments ar laiku paliek mierīgāks.
ļoti ātri domāju :D skan stulbi tā teikt, bet tā ir - katru reizi saspringtā situācija, ja sanāk strīds, galvā iešaujas kāda frāze, kas ļoti aizvainotu otru cilvēku un es tik ātri uzmodelēju galvā situāciju, kad sāpinu otru ar savu teikto, ka nespēju to vairs pateikt, pat ja uz to mirkli ir dusmas un besis.

Protams ka ar vecumu arī nāk tā pieredze un savaldīšanās, bet pašam vien labāk būs ja centīsies to jau apgūt ātrāk. Nu labāk tomēr neko neteikt nekā pateikt ko par daudz. It īpaši kamēr pats nestrādā un nevari pat varbūt atļauties savu dzīves vietu, tikmēr jādzīvo pēc mājinieku noteikumiem, patīk tas vai nē.

nekā , vienkārši pieņem sevi un viss.... es esmu tāda pati un vīrs arī ... ja mums pavel uz lielo kašķi tad ir čau ... meitenes jau te atcerās , kad labu laiku atpakaļ stāstīju par skandālu kurš beidzās ar ieiešanu stenderē un dašiņu virtuves sienā :D :D :D

Kā var pateikt to, ko nedomā? :D Ja jau saki, tad domā gan, pat ja tas nav visu laiku un superapzināti.
Pazīstu daudzus šādus cilvēkus, kuri strīdos un dusmās ir gatavi otram sirdī gabalu izplēst un tad pasaka "bet es taču to nedomāju nopietni" - izvēlos ar viņiem nekontaktēties vispār. Ja normālā garastāvoklī saka vienu, bet dusmās ko citu, tas norāda uz divkosību un izlikšanos.
Vai nu jāmācās būt atklātam visu laiku, vai nu jāsavalda raksturs un jātur mēle aiz zobiem, citu risinājumu nav.

Wee- Prieks ka neesmu vienīgais tāds :D

Delusion- Jo dusmās mēle strādā ātrāk par prātu. Esmu iespejams cilvēks kurš pret labu dos divtik labu pretī un pret sliktu-divtik slikti pretī.

Kā var pateikt to, ko nedomā?

lai otram būtu sāpīgi .... tā teik sitiens zem jostas vietas ... cilvēkiem kuri tā nedara ir to grūti saprast ....

Lai arī kāds raksrurs, horoskops, temperaments cilvēkam būtu un lai arī kā viss besītu un kaitinātu, var tomēr savaldīties. No pieredzes saku, ka pašai vienmēr ir bijis tā, ka strīda karstumā pasaku ko riebīgu, lai sāpinātu un aizvainotu otru. Bet ar laiku ir nācies saprast to, ka jāpiedoma ko un kam tu to saki, lai pašam nesāpētu.

Jo dusmās mēle strādā ātrāk par prātu. Esmu iespejams cilvēks kurš pret labu dos divtik labu pretī un pret sliktu-divtik slikti pretī.

tas kā par mani , ja es esmu dusmīga vai nedod Dievs aizvainota labi nebūs ...

Noteikti ka cilvēkam ir vajadzīgi draugi. Neredzu pat jēgu no attiecībam,ja cilvēkam nebūtu draugi ar kuriem aiziet patusēt,iedzert un parunāt pa dzīvi un atpūaties no otras puses. Kaut 1 vai 3 bet bez draugiem nevar,tie vienmēr būs tik svarīgi cik gimene (vai pat avarīgāki)

Muļķības
Mēs ar savu otru pusi aizejam kaut kur iedzert vai paballēties un varam ļoti labi pavadīt laiku.
Pat pēc daudziem attiecību gadiem, man „atpūsties no ģimenes” negribās.
Drīzāk ģimene ir atpūta no visa pārējā.