Hey, varbūt kāda var dot padomu, kā vislbāk tikt galā ar nogurumu un atgūt koncentrēsšnas spējas!
Piemēram kā šodien beidzot brīva diena, itkā vakar aizgāju tīri normāli gulēt, nogulēju pat kādas 10 stundas. Piecēlos ap kādiem 12 dienā, itkā viss jau būtu OK, pagatavoju ēst, vēl šo to padarīju un jau atkal ap 16:00 sākas tāda miegainība un jūtu ka atkal gribas jau gulēt, bet vēl jābrauc uz otru pilsētas galu, it īpaši piektdienā un vēl vakarā kad satiksme ir pizģets vienkārši. Labi pofig sēžōs pie stūres braucu, bet galvā liekas tāds tukšums, pilnīgi nevaru sakoncentrēties uz ceļu, tāds nogurms vienkārši, gandrīz divas reizes uztaisīju avarīju.
Tā problēma man jau ir tik sena kā pasaule, vēl atceros kad skolā gāju bija tā ka varēja rakstīt kaut ko uz tāfeles, bet es neko nesparatu vispār nevarēju koncentrērties uz priekšmetu, likās itkā es tajā klasē nemaz nebūtu, tā rezultātā arī mūždien biju no tiem neskmīgākajiem skolēniem, vidusskolu kaut kā pabeidzu.
Taču atkal tieši dēl šis problēmas izkritu no augstskolas, jo nevarēju darbus nokārtot sekmīgi, atkal nekādi nevarēju sakoncentrēties uz lekcijā notiekošo. Nu labi vismaz esmu iestājies citā skolā un pagaidām izskatās ka šo te laikam tomēr izdoses pabeigt, bet arī diezko neiet viegli. Arī ar tām pašām tiesībām gāja ļoti smagi, gan ar teoriju gan braukšanu, reizēm točna liekas ka esmu kaut kāds garīgi atpalikušais, jo tas ka citiem liekas pavisam viegli man var sagādāt diezgan lielas grūtības.
Esmu mēģinājis visu ko, jo reizēm vienkārši zini ka tev vajadzēs būt svaigam kā gurķītim, tāpēc esmu mēģinājis viskaut ko, enerģijas dzērienus, šokoloādītes vai saldumus, leikas nekāda efekta nav, vai arī tas ir ļoti islaicīgs. Nesaproto kā lai tiek galā ar to mūžigo nogrumum, esmu lasījis ka šāda problēma kad zūd koncentrēšanās spējas ir parasti raksturīga tādiem cilvēkiem ka pagātnē ir aizrāvušies ar narkotikām vai alkoholu, bet tas uz mani neatiecas neesmu es ne lietojis, ne arī varētu teikt ka esmu baigi bijis ar alkoholu aizrāvies. Esmu domājis varbūt vajadzētu aiziet pie neirologa, bet sasodīts viņi visis ir tik dārgi.
Gājis pa dzīvi jau ar ir visādi, vienkārši reizēm rokas nolaižas, tāpēc arī nvaru ciest kad atkal iestājas rudens, uznāk tāda kā nostaļģija un vispār nogurmums no dzīves. Ir tā ka centies no visa spēka kaut ko darīt lai tiktu uz priekšu un redzētu kau ko labāku, bet tas progress ir tik lēns, vai ceļā gadās mūžigie šķēršļi kas visu padara divreiz grūtāku. Vienu vārdu sakot tā kā pa vāveres riteni, jo vairāk centies un kaut ko plāno uz priekšu, jo vairāk šķēršļu robas lai to sasniegtu, sajūta tāda itkā dzenoties pēc labākas dzīves, tajā paša laikā dzen arī sevi pats postā.
276
