Domaaju gan pusaudzhu, gan pieaugushaa vecumaa. Bija briizhi, kad shkjita, ka citas izejas nav. Tachu, jo ilgaak dziivoju, jo vairaak saprotu, ka citas izejas ir vienmeer un visas probleemas ir atrisinaamas.
Man nav problēmu, vnk nav vēlmes dzīvot tizlu, parastu dzīvi. Man nekad nebūs pils un simtiem miljoni naudas. Visu mūžu būs jāstrādā tā kā kkādam kroplim. Suņa dzīve. Neviens pazīstams arī nav bagāts, tie kas ir turīgi strādā 14 stundas dienā un 40 gadu vecumā nopērk vienu nožēlojamu māju (protams parastam loham tāda liekās super-duper, bet salīdzinot ar pili ir pirdiens vējā).
Kāda jēga dzīvot tādam parastam sunim, izkārnijumam.
Esmu iedomājusies 1x, pusaudža gados, vecāki tai laikā šķīrās un par kaut ko bija baigi dusmīgi uz mani (pat neatceros, par ko).
Vairs neesmu par to domājusi, jo nu lietas ir atrisināmas. Tādā virzienā pat neesmu domājusi, nē.
Laikam jau salīdzinoši bieži par šādām lietām domāju, it īpaši pēdējā laikā.. Bet tas tikai domu līmenī, nekad vēl nav bijusi reāla doma ko tādu mēģināt, nu vismaz pagaidām. Katrā ziņā man nebūtu iebildumu vnk kādu dienu aiziet gulēt un vairs nepamosties.
Es gan jau esmu iegādājies visu ko vajag, varētu kaut šodien iet pakārties garajā striķī, tā lai pārlauž kaklu. Bet mīžu, ja nu, nedod dievs, jādzīvo pa jaunam.
Daudz esmu domājusi un pāris reizes mēģinājusi. Kā reiz, šodien atkal iedomājos, tikai nesaprotu, kas ir tas, kas mani tik verdziski tur pie dzīves. Katrā ziņā - ne dzīvotgriba.
Nedomāju par to vispār, pat vistumšākajos brīžos ne. Šajā ziņā piekrītu kāda ezotēriķa teiktajam - sliktais, kas mūs piemeklē/ ko paši sameklējam, ir nevis dzīve, bet dzīves situācija. Un jebkura situācija ir risināma.
666satanas - nevajag tā dēļ taisīt pašnāvību! Iedomājies, ka ir uz pasaules cilvēki, kas vēlētos, lai viņiem būtu kaut puse no tā, kas ir tev! Un par bagātniekiem - viņiem arī savas problēmas. Naudas tik daudz, ka sāk narkoties utt. Laimīgs cilvēks jau nav tas, kuram daudz naudas, bet gan tas, kurš priecājas par to, kas viņam ir!
Nauda laimīgu nepadara. Protams, par naudu var visu ko nopirkt, bet nu un? Kam gan ir vajadzīgas tās šikās lietas? Lai izdzīvotu nav nepieciešami miljoni un pils. Villa, bentlijs vai rolex tevi nesagaidīs mājās, neuzsmaidīs, neteiks, ka tevi mīl..
Es labprātāk dzīvotu visu mūžu viens pats pilī tumsā ar zelta monētām nosētu grīdu un būtu miljons reiz laimīgāks nekā, ja kkāda sučka man uzsmaidītu, totāli vienalga par to, nekad tas nav interesējis. Nu labi varbūt kkādos kados 11-14 būtu gribējis ko tādu, bet tagad ir pohuj.
131
