Reti to pasaku skaļi, bet šoreiz gan: "Saņemies, meitene!!!"
Es iedomājos to situāciju un paliek žēlīgi - puisis uzzina, ka brauks prom uz 3 ned., tad meitene sāk čīkstēt un "izbaudīt katru mirkli, kas vēl palicis kopā", tad puisis aizbrauc un meitene sūta n-tās sms dienā par to, kā pietrūkst, tad sagaida atpakaļ un vēl nez cik ilgi stāsta, kā pietrūcis un nelaiž prom no sevis.
Saprotu, ka vēl esi ļoti jauna (3. ned. "ilgi" var būt tikai nezaudētā jaunības maksimālismā), bet tas pat nav vesels mēnesis! Dari kaut ko patīkamu, mācies emocijas iegūt ārpus attiecībām un drauga, priecājies par dzīvi. Citādi tagad visu prātu esi investējusi draugā un 3 ned. paies kā komā principā.
"Neesmu no tām, kuras ir pašpietiekamas" - labi, ka pati to saproti. Ir forši vēlēties draugu, attiecības, mīlestību, bet sorry, nespēja dzīvot 3 ned. patstāvīgi ir jau daudz par traku.
Kādai ir bijis līdzīgi? Vai pārtraucāt attiecības šāda periodiska attāluma dēļ? Ja jā, tad vai to vēlāk nenožēlojāt un nenāca galvā domas, kā būtu, ja būtu....?
Bet vienīgi es ar viņu varu sazināties.
Tagad esam jau 4to gadu kopā, tiekamies mājās tikai brīvdienās un nav nemaz tik traki, ja ir nodarbe 
13
