Par dzeju - forši, neko īpašu nedomāju. Par depresiju gan uztrauktos, man nepatiktu tikties ar depresīvu vīrieti. Katrā ziņā ja jautājums bija par to, vai vīrietim jākaunas, ka viņš raksta dzeju, mana atbilde- nē, nekādā ziņā, tas pat ir forši.
Nu, bet, ja man būtu 15-20 gadi, tad gan nezinu, var gadīties, ka dažas šajā vecuma grupā reaģētu ne tā, kā rakstu. Taču gudras un pieaugušas sievietes novērtētu, ka viss ok.
Dzeja kaa taada neinteresee, nesaprotu to. Par depresiivumu - jaaskataas, kaapeec taa. Vai viirietim vienkaarshi patiik shaads izteiksmes veids labaak nekaa pozitiivais vai arii taas ir reaalas vinja pasha probleemas.
Autoram - domāju, ja vien Tev ikdienā šī depresija "nesit cauri", tad viss ok. Ja arī ikdienā esi tāds - drūms, vīpsnājošs, sarkastisks, tad gan problēma.
Ja neesi pārliecināts par meiteni, nesaki viņai, ka raksti.
Neko īpašu nedomātu. Lai raksta. Labi, ka neraksta līdz vemšanai salkanos mīlas pantiņus.
Tas, ka depresīvi - palasītu, kāda tieši tā dzeja. Ja izskatītos baigi aizdomīgi un baigi daudz par nāvi, galu un tādām lietām, varbūt piedāvātu palīdzēt sameklēt kādu speciālistu... Vienkārši, lai cilvēkam palīdz un viņš neķeras pie kaut kādiem galējiem līdzekļiem.
Ja vienkārši drūmi vai skumji, jo cilvēkiem mūsdienās ir problēmas ar vārda ''depresīvs'' sapratni, jo tagad jau arī sliktu garastāvokli daudzi sauc par depresiju, tad neko nedarītu - lai jau raksta. Nav mana daļa, ko brīvajā laikā dara. Labāk tad lai kaut ko tādu raksta, nevis jēlos tekstiņus par acīm kā ezeri un mīlu, kas plaša kā jūra. Man būtu daudz grūtāk saprast tādu jēlību rakstītāju.
Corneum,
Lieta tāda,ka es pašlaik meklēju variantus,kur ierakstīt repa dziesmas,un par pamatu lirikām būs šie dzejoļi,
Tāpēc es nevēlos tos nekur publicēt pirms nav ierakstītas dziesmas :)
Tas taču jau sen ir stilīgi čalim būt mazliet depresīvam un vēl rakstīt dzeju :D Nekādu problēmu es nesaskatītu :D Vīrs pateica, ka raksta dzeju, un man ausīs bija tāds: "Ding, ding, ding"(l) :D :D :D
Man vidusskolas laikā bija tādas nenopietni-nopietnas attiecības ar puisi, kurš rakstīja ļoti depresīvu dzeju. Krietnu laiku pēc šķiršanās atsūtīja man disku ar sevis sacerētiem un ierakstītiem dzejoļiem. Godīgi sakot, man patika tā dzeja un viens dzejolis joprojām ir svaigā atmiņā, kaut arī tas viss notika pirms vairāk kā 10 gadiem.
Ja vienkārši drūmi vai skumji, jo cilvēkiem mūsdienās ir problēmas ar vārda ''depresīvs'' sapratni, jo tagad jau arī sliktu garastāvokli daudzi sauc par depresiju
Jā, cilvēkiem tiešām ir problēmas ar tā vārda izpratni. Depresīvs galīgi nav tas pats, kas depresija. Depresija ir diagnoze, ko var uzstādīt tikai cilvēks ar attiecīgu specialitāti, bet depresīvs garastāvoklis ir vienkārši nomākts, drūms noskaņojums, kas ļoti bieži nemaz nenozīmē īstas depresijas, kā slimības, klātbūtni.
Es palasītu, kāda īsti tā dzeja ir. Ja ir lielas galējības, cilvēks pastiprināti runā par nāvi un dzeja ir ļoti depresīva, noteikti nedaudz uztrauktos par viņa veselības stāvokli, bet ja vienkārši rakstīta drūmās nokrāsās, ar mērķi izlikt visu, kas sakrājies - manuprāt, nekā slikta tur nav.
Jautājums lielā mērā tad ir par dzejas kvalitāti. Bet dzejas kvalitāte atspoguļo to, cik emocionāli un akadēmiski inteliģents esi, kādā līmenī ir tava paš-refleksija, cik laba ir tava valoda, utt. Kādas ir tēmas - sociālais reālisms, vientulība un dzīves galīgums komplektā ar bezjēdzību, aizkaitinājums par ikdienišķām lietām vai dzīvošana ar mazvērtības kompleksu radītām sāpēm un to, ka tevi neviens neredz? Man jau vispār šķiet, ka jebkura veida māksla ļoti atkailina, tāpēc, piemēram, man būtu bail nodarboties ar mākslu.
101
