Sveikas!
Šodienas beztēmā jau minēju, ka grimstu pārdomās par studijām, jo atkal jau kuru reizi ir uzpeldējis jautājums par to tēmu... (t)
Centīšos īsumā izstāstīt situāciju, kas notika pēc vidusskolas beigšanas...
Sākšu ar to, ka negribēju studēt augstskolā, bet tā bija vecāku vēlme un es piekritu tīti tāpēc ka ko tad citu, papīru taču vajag utt., kaut kas bija jāstudē.
Zināju, ka LU noteikti negribu, iestājos Baltijas Psiholoģijas un menedžmenta augstskolā (tolaik BKI, kas kļuva par BSA, šobrīd ir apvienotā BSA) profesionālajā bakalaura psiholoģijas studiju programmā. Iesniedzot dokumentus sanāca, ka pieteicos bilingvālajā plūsmā (lekcijas LV, RU un ENG valodās), kā rezultātā nokļuvu situācijā, ka vairākums studentu bija krievu tautības un lekcijas notika krievu valodā...būtībā visa augstskolas vide, personāls, pasniedzēji, studenti un bez maz vai viss bija krieviski... Pirmā doma bija mukt prom, bet tomēr saņemos un paliku. Nomācījos 3,5 gadus, sakrāju lielos parādus, palika pēdējais semestris... īsāk sakot - nepabeidzu. Vecāki un draugs mani visu laiku mocīja, centās likt saņemties utt, lai pabeidzu, bet tā arī palika, ka tas viss karājas gaisā... Un tolaik vēl pēdējā semestrī studējot radās iespēja tikt šajā darbā, kur vēl aizvien strādāju. Šobrīd maksāju arī studiju kredītu par nepabeigto augstskolu. Nesen biju aizgājusi noskaidrot, ko tur var darīt lietas labā, kā pabeigt, bet nu...neesmu droša, ka man to vajag darīt tieši tur. Sāku apsvērt iespēju pamēģināt pāriet uz citu augstskolu, mēģināt pabeigt...vai labāk sākt visu no baltas lapas...Pat nezinu.
Tāpēc gribētu dzirdēt jūsu domas par situāciju vai studiju stāstus no personīgās pieredzes, padomus vai jebko...zinu, ka būs arī kritika un pārmetumi, ar to es rēķinos.
Ar šo visu nelepojos un nožēloju, ka neaizgāju no turienes jau pēc pirmā semestra, kas sapratu, ka tā vide nav priekš manis. Bet nu jau vairs neko izlabot nevar, jo laikus ir pazaudēts...
Atvainojos, ka tik gari un tiešām paldies, ja kāda izlasīs līdz beigām :)
5632
