Man nav grūti dzīvot tādā klusumā, jo uzreiz pēc tādiem strīdiem man nav nekādas vēlēšanās runāt ar viņu, jo mani viņa greizsirdība apvaino. Un es nebiju vainīga, tāpēc arī pirmā atkausēt ledu nemaz netaisos.
Protams, kaut kad atkal izrunāsimies, atkal sarunāsim, kā tādās situācijās būtu jārīkojas un atkal cerēsim, ka nākamreiz viss tas norunātais arī realizēsies dzīvē.
Jā, varbūt nerunāt ir bērnišķīgi, nenoliedzu. Bet, ja mēs neklusētu, tad droši vien bļaustītos viens uz otru un viss tas konflikts izaugtu nevajadzīgos apmēros. Tā kā mūsu gadījumā klusēšana ir mazākais no ļaunumiem.
Nu stulbi un kaitinoši vienalga, ne jau klusēšana mūs attālina, tā ir viņa greizsirdība, kas to dara.
Nu neko, tāda dzīve. :-)