Dzīve, sapņi, pārdomas...

Jackie - piekrītu, ir vienkārši interesanti dzīvot un vērot sevi šajās dažādajās formās... kā tās mūs ietekmē, kā jūtamies... paldies par tavu viedokli :)

Tiešām prieks par cilvēkiem, kam patīk sava dzīve :)

Kas Jums sniedz piepildījumu Jūsu dzīvēs?

Mīlestība, spēt mīlēt.. arī sajust un novērtēt to :)

Piepildījums- laikam ir savas apziņas, personības attīstīšanā/paplašināšanā.
Domāju, ka mans konkrētais dzimums, izskats, dzīves apstākļi un notikumi, līdzcilvēki, arī, piemēram, vīrs un bērni, kas man iespējams būs ir sava veida instrumenti, kas veido un attīsta manu apziņu (var saukt arī par dvēseli) šajā konkrētajā dzīvē. Tas ir tādā plašākā nozīmē.
Bet tādā šaurākā, primitīvākā, mietpilsoniskākā līmenī-man dzīvē vislielākais kaifs ir no dažu kultūras formu baudīšanas- literatūra, mūzika, ceļošana, vēsture, filozofija. Dalīšanās iespaidos ar domubiedriem.
Pēc tam- naudas pelnīšana un labklājības celšana (nu tas- pavisam primitīvi:D).

Ir lietas ar ko esmu loti apmierinata (milotais cilveks un gimenes dziive maajaas. Maajas ir mana laimiigaa vieta. Jutos droshi un laimiga.)

Bet pilseta kura dzivoju draugi viens pec otra tiek atlaizti tapec atmosfeera loti saspringta vienalga kur ej. Pati esmu apjukusi-nezinu kur gribu stradat un ko darit. Macities ko jaunu varbut kko mainit?! Nezinu. Jutos ka 25 gados nesmu neko isti sasniegusi. Kad paskatos cv nav tik traki. Saaku no pashas apakshas tagad darba nosaukums skaniigs, bet nesmu isti apmierimata. Nebiju planojusi stradat IT jomaa. Biju jaunaka macijos maakslu, dabuju apbalvojumu. Bet tagad kko radoshu tik brivaja laikaa padaru prieksh sevis.

Šis varēt iederēties tēmā

Paldies, ka padalaties ar to, kas jums svarīgs :) būs viela pārdomām.

Es varu savā ziņā piebalsot gazele izvēlētajam citātam. Tās īstās izvēles, kas mūs dara laimīgus beigās izrādās tās vienkāršākās. Tomēr, kamēr mēs neesam dabūjuši sagremot pāris karošu dubļu, tikai retais to saprot. Jo patiesa dzīvesgudrība nāk caur pieredzi, kura ne vienmēr ir patīkqma. Un daudz, daudz domāšanas stundām. Vientulības. Bet tas ir veselīgi, jo iepazīsti sevi un, ja uzdod šos jautājumus, tad atbildes uz tiem drīz vien atnāks. Uzradīsies gan citi jautājumi, kas būs vēl mazliet komplicētāki, bet tā nu tas ir. :-)

Man arī ir bijuši ļoti intensīvi jautājumu un pārdomu periodi, īpaši 20+ vecumā, bet atbildes, kas skar tieši dzīves izvēles bieži nāca negaidītos veidos un caur nejaušībām. Patlaban man mana šeitbūšana ļoti patīk un es zinu, ka caur savu darbu vairoju prieku un labumu sabiedrībā, kas man ir svarīgi.

Man šobrīd dzīvē ir kardinālu pārmaiņu laiks gan attiecībās, gan darba ziņā. Pirmo reizi pēc tādas stabilitātes iegūšanas kāda man bija/vēl ir, ir tāds pārmaiņu posms.
Neskatoties uz to, ka mainu tik daudz ko savā dzīvē un nejau nu tāpēc, ka būtu apmierināta. Bet tāpat jūtos labi un harmoniska! :)
Apmierināta esmu ar savu profesiju, ģimeni, lieliskiem draugiem, hobijiem. Attiecības un konkrētais uzņēmums kurā strādāju, galīgi garām. Sāku ar cita darba meklēšanu, to nomainīt vieglāk kā attiecības :)

Man šādas pārdomas rodas tad kad kļūst garlaicīgi. Pret garlaicību viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem ir forši ceļojumi :)

Atbildot uz jautājumu - piepildījumu dod cilvēki, kurus mīlu un dzīves mērķi. Esmu diezgan mērķtiecīga un zinu, ka sevi nepievilšu.

Mani vienmēr uzrunā gazeles ieliktais citāts.

Gazeles citātā visvairāk aizķēra vārdi par vecākiem, brāļiem un māsām. Tā ir mūžīgā patiesība. Jūtu, ka pamazām sāku apskaust tos, kuriem ir dzīvi vecvecāki, abi vecāki, ir mīļas attiecības ne vien ar māsām un brāļiem, bet arī māsīcām un brālēniem. Man tā visa ļoti trūkst. Es novērtēju to, kas man ir, lai gan attiecības ar dažiem radiem varētu būt labākas.

Man ir 20. Es nemācos, nav darba jau pāris mēnešus. Bet jūtos labi. Man ir forša ģimene, foršs draugs, forša drauga ģimene, forša labākā draudzene. Pieņemu, ka, ja viņi visi man pārmestu, ka es pašlaik nestrādāju, tad es justos daudz sliktāk.
Labi man liek justies arī tas, ka es zinu un ticu, ka nejau mūžīgi tā būs. Viss būs labi. :)

Es ticu liktenim un tam, ka esmu tur, kur man ir jābūt.

Šādi es nevēlos pavadīt visu dzīvi, šādi, kā ir tagad, bet es zinu, ka tā nemaz nebūs, jau drīz kaut kas mainīsies un atkal sāksies jauns ceļa posms. Mana uztvere ir tāda, ka mēs nevis ejam pa maziem celiņiem un pagriezieniem, lai nokļūtu uz tā viena- īstā, lielā ceļa, bet ka tieši tie mazie celiņi un pagriezieni arī ir tas vienīgais ceļš, jo cilvēks jau nekad nav konstanti laimīgs vienmēr vienādos apstākļos, pa kādu no šiem celiņiem mēs ejam ilgāk nekā pa kādu citu, tomēr no tā agri vai vēlu nogriežamies. Piespiest sevi meklēt vienu, īsto ceļu nozīmē visu laiku šaubīties, un šaubas ir nomācošas: vai es daru pareizi? Vai izvēlēties to vai šo, vai man sanāks, vai es nepalaidīšu kaut ko garām? Mokoši jautājumi, kas bieži ir izšķirīgi lēmuma pieņemšanā, rada stresu un tāpēc palielina iespēju tiešām izdarīt ko nepareizi.

Es sekoju zīmēm dabā, apkārtējā vidē, sakritībām, kas man pasaka priekšā: vēl pacieties, drīz kaut kas notiks, drīz kaut kas mainīsies, jūtu sevi, savas robežas un tiešām ir tā, ka no rīta pamostos ar kaut kādu jaunu vīziju par to, kā man turpmāk būt. Nav tā, ka es par to domāju konstanti un ka tas notiktu bieži.

Nu ir tā, ka jūti: jā, šis darba piedāvājums ir pagrieziens un ir jāriskē, jāiet un jāmet malā vecais darbs. Jūti, ka, jā šis cilvēks ir tas īstais un jāatstāj vecais pagātnē un jāriskē tapt sāpinātam. Nu tā ir, es nezinu, bet es jūtu to klikšķi, ka ir bail bet ir jāiet, jo ar to sāksies jauns posms. :)

Bieži domāju par savu dzīvi. Bija ļoti grūta bērnība gan materiāli, gan arī emocionāli, tikai tagad sāk palikt mazliet vieglāk, kad studēju. Mācos labi, strādāju gan mazkvalificētu darbu pagaidām, lai apvienotu ar studijām, bieži uznāk nomākts garastāvoklis - kā tad es tā, citi jau strādā labāku darbu, es vēl Hesburgerā, lai gan galvas ziņā neesmu ne sliktāka par tiem citiem, visu laiku palikšu te, šausmas, nekur citur netikšu strādāt utt. Tad es sapurinos un saprotu, ka viss notiek "pa mazam", viss notiek, kā jābūt. Esmu izvirzījusi mērķi, ko vēlos dabūt ārā no šī darba, kamēr vēl šeit esmu, daļu jau esmu izdarījusi.
Mācos nākotnei, nevis tikai papīram, tāpēc šogad vēl vairāk cenšos pievērsties studijām, lai nesanāk tikai atsēdēšana. Cenšos saglabāt kontaktu ar draugiem, uzlaboju attiecības ar ģimeni, jo ģimene ir tā, kas mūs sagaida mājās. mamma tā priecājas, ka atbraucu, arī patēvs, lai gan agrāk bija sliktas attiecības, tagad redzu, ka gaida mājās mani vienmēr (man pat asaras saskrēja acīs, jo zinu, ka vienā melnā dienā tā visa vairs nebūs, tāpēc ģimenei un tuviniekiem ir jābūt tam svarīgākajam, viss pārējais būs un atnāks, ja strādāsim un centīsimies).
Labi, es te tā aizrunājos mazliet. Viss, ko gribēju pateikt, ka nevajag tik ļoti domāt par to, kā mums nav. Priecāsimies, ka mums ir pats galvenais - galva uz pleciem, rokas, kājas, veselība, ģimene, pārējo visu var dabūt. Pārējais viss būs, jāļauj dzīvei ritēt savu gaitu, paralēli attīstoties, veidojot kontaktus, labas attiecības un dzīvojot SAVU vienīgo dzīvi, jo citas mums nav un nebūs!

Kalme ja esi apjukusi, tad dari kā te meitenes raksta - kādu brīdi vienkārši plūsti pa straumi.
Dzīve pati parāda priekšā dažādas iespējas, ceļus.
Kad kāds šķiet saistoš, tad arī sāc pa to iet.
Man arī ir bijuši periodi, kad esmu apjukusi un nezinu, ko labāk izvēlēties, nomocīju sevi ar pārdomām un spriedelēšanu, tad sapratu, ka tam nav jēga, vienkārši ļāvos kādu laiciņu sevi virzīt pa straumi un tā aiznesa tur, kur man ir labi. :-)

Tāpat ir mums ir pieejama informācija, kas ir īsta, nemainīga patiesība un kādu ceļu ejot, rodama īsta laime, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem

grecia! Kur rast pārliecību par kādas patiesības autentiskumu un nemainību?