Dzīve, sapņi, pārdomas...

Labprāt dzirdētu citu sava vecuma sieviešu pārdomas

kada vecuma ir domats?

gazele - nav jau tāda ierobežojuma, vnk pieļauju, ka šeit ir jaunas sievietes, teiksim, 20+ :-)

Jā saprotu. Bet arī psiholoģiski konkrētā vecumā, dzīves posmā cilvēkam ir konkrēti jautājumi un tēmas aktuāli aktuāli, kā ,piemēram, tevis minēti dzīves jēgas meklējumi, sevis meklējumi. Ar to saskaras ikviens.

aktuāli aktuāli

Man ir 21. Protams, ka esmu apmierināta ar savu dzīvi. Pašlaik dzīvoju UK. Mani šeit viss apmierina,ļoti jau gribas mājās! Bet zinu, ka UK, dzīve man būs labāka, vismaz pašlaik. :D Ar laiku vēlos sevi nodarbināt ar ko radošu. Ļoti vēlos veidot Modeles karjeru. :)

Patiesībā jā, beidzot jūtos laimīga un iederīga tur, kur pašlaik atrodos. Domāju, ka esmu tur, kur man jābūt (studiju un attiecību jomā). Mainīt uz šo brīdi neko diži nemaz nevēlos, tas ir ļoti netipiski man, jo līdz šim nekad nebija tā, ka viss notiekošais mani apmierinātu. Paveikt es vēlos lielas lietas saistībā ar izglītību.

Es domāju vispārīgi - attiecības, darbs, mācības, ikdienas dzīve - vai tas viss konkrētajā mirklī jūs dara laimīgas, vai ir sajūta, ka ejat pareizā virzienā, ka esat patiesas pret sevi... nezinu, kā lai konkrētāk paskaidro... man vnk interesē jebkādas pārdomas, viedokļi no mūsdienu sievietēm (t)

Citu cerības nevajag attaisnot, grūti tad dzīvot un kur nu vēl būt laimīgai.

Jūtu esmu uz pareizā ceļa vēl daudz kas jāsasniedz, bet es tuvojos tam ko vienmēr esmu vēlējusies.

25.
Pēdējās pāri nedēļas šie jautājumi man pa galvu ļoti bieži, esmu mazliet atkāpusies no sava primārā "ideālā" dzīves plāna un tagad uz lietām skatos no pilnīgi savādākas perspektīvas.
Nelaimīga es neesmu, bet esmu sapratusi, ka es vēl neesmu nonākusi tajā vietā dzīvē, kur es varu teikt, ka vot šis ir tas, kā es gribu, kur es gribu palikt. Viss šobrīd ir burvīgi, bet man nav vēl sajūta, ka esmu sasniegusi to, kas man jāsasniedz. Jūtos kā "tranzītā" - gan darbs, gan dzīvesvieta ir labi, bet uz ierobežotu laiku, jo pēc gada viss tiks kardināli mainīts, tāpēc nezinu, vai ir labi, ka jutīšos laimīga te un tagad, jo tas taču viss ir pagaidu. No otras puses - es tak arī nejūtu, ka šis ir TAS. Par tiem plāniem, kas priekšā arī sava kripatiņa šaubu, jo garantijas jau dzīvē nav ne par ko. Nezinu. Tāds periods.
Domu daudz, pat tā īsti nevar izskaidrot, bet nu šobrīd ir, kā ir.

Jā, tik jocīgi, ka it kā manā dzīvē arī viss ir kārtībā, bet tomēr ir tā sajūta, ka kkas trūkst... un tieši tad, kad viss ir, tā teikt, `normas robežās, it kā nav, par ko sūdzēties, parādās tā vajadzība pēc tā mistiskā vēl KAUT KĀ........ varbūt piekopjat kādas garīgās prakses, varbūt ne tajā klasiskajā nozīmē (meditācija, joga), bet kā savādāk?

Man patika vienā ceļojumu blogā ierakstītais - The Universe owns you nothing. You own it (happiness) to yourself.
Visums, kosmoss, Dievs, sauc, kā gribi, Tev jau ir devis brīnišķīgus apstākļus - domāt, just, sajust, redzēt, dzirdēt utt. un galvenais - Tevī jau ir ielikta radošuma, radīšanas dzirksts!!!!! Tāpēc vnk ej pa dzīvi un atklāj, ko Tev patīk darīt tik ļoti, ka tas Tevi aizrauj pilnībā un simtprocentīgi. Tā Tu ierausi sevi esošajā mirklī bez pagātnes un nākotnes, iedvesmojot arī citus :-) Tām nav jābūt milzīgām lietām, Tu vienlaikus vari palikt daļa no ierastās sistēmas. Vai arī vari sākt interesēties, kas tā par sistēmu, kas Tevi neapmierina, vari papētīt reliģijas vai garīgās, relaksējošās lietas, vari painteresēties par to, kā darbojas cilvēku radītā mašinērija. Tāpat ir mums ir pieejama informācija, kas ir īsta, nemainīga patiesība un kādu ceļu ejot, rodama īsta laime, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem :-)

grecia - saprotu, par ko tu runā :) mani interesē tādas pārpasaulīgās lietas, dzīves paradoksi...

Esmu apmierinaata ar savu dziivi. Es ticu liktenim un uzskatu, ka dziivee viss notiek taa, kaa tam ir jaanotiek.

Ikdiena apierina, darbs patīk, attiecības ir kā pa amerikāņu kalniņiem, ir labi mirkļi, ir tādi, kad matus gribas izplēst.

Tomēr tas viss mani apmierina šim mirklim. Zinu, ka, piemēram, pēc gadiem 2/3/4... nevēlos vairs šo darbu un attiecībām arī diemžēl neredzu nākotnes perspektīvu.

Šobrīd savu prātu nodarbinu ar to, lai drīzumā varētu sākt rīkoties un tiekties uz to, ko vēlos arī nākotnei :)

Kalme rīkojies tā, kā tu vēlies. Šī ir tava dzīve un citi to tavā vietā nedzīvos. Noteikti nevajadzētu dzīvot tā, lai tikai attaisnotu citu cerības.
Protams, nevajag ieslīgt otrā galējībā - selfish bit*h, kaurai par visiem nospļauties, arī nav atrisinājums.
Nestreb karstu, sakārto domas, apzinies, kas tev patīk/nepatīk un lēnām tiecies uz to.

Ar dzīvi jūtos apmierināta.. atrodos tur, kur man patīk būt :) Nav gluži tā, ka vēlētos kaut ko mainīt, drīzāk pilnveidoties un attīstīties noteiktās jomās :)

dark_night - tur jau tā lieta, ka šajā mirklī es vairs īsti nezinu, ko vēlos ES un ko man vienkārši VAJAG, lai man būtu tā `veiksmīgā`dzīve pēc visiem kanoniem. Diemžēl veiksmīgs un laimīgs nav sinonīmi... pat nezinu, kas man būtu vajadzīgs laimei un piepildījumam :-|

Nejūtos apmierināta ne ar ko, kas pašlaik dzīvē notiek. Jūtos ļoti, ļoti apjukusi un nezinu, kurā virzienā spert soli. Vienīgais, ko saprotu, ka nedrīkst sēdēt uz vietas, jo laiks ir tieši tagad un te un, lai kaut kas notiktu, kaut kas ir jādara.

Vispār man ir ļoti raksturīgas šāda veida pārdomas, bet esmu sapratusi, ka ar tām var aiziet arī pilnīgās auzās..Pašlaik jūtu, ka šāda filozofēšana ir laba līdz zināmai robežai, jo pēc tās var beigt dzīvi mucā, kā Diogēns:D
Esmu nonākusi pie tā, ka dzīves jēga ir dzīvošanā. Agrāk visu laiku dzīvoju tādā nākotnes režīmā:"kad pabeigšu augstskolu","kad būs vairāk naudas", "kad iegādāšos savu mājvietu", "kad būs lieliskas attiecības", "kad iegušu ideālu figūru" galu galā:D etc. Bet reāli tas nestrādā, jo šie visi apstākļi ir tikai forma, ārējie apstākļi..tas nav saturs, jo saturs esmu tikai es, neatkarīgi no apstākļiem..nu, lūk, dzīves jēga ir dzīvei šajā mirklī! Jā, bezgala banāli, bet, kad tu to patiešām pilnībā apzinies, tam ir liels svars:)

mistalee - jā, galvenais nesēdēt uz vietas, darīt kaut ko, lai saprastu, kurš tad ir tas pareizais virziens :) no kļūdām mācās... pagaidām esmu iemācījusies klausīties sevī, kaut arī tas varbūt ir pretēji sabiedrībā noteiktajam `pareizajam`... tikai īstenot to dzīvē ir daudz grūtāk :-/