Attiecības palika nopietnākas, vecums arī tas, kad varētu tā kā sākt dzīvot patstāvīgi. Abi divi no vecāku mājām pārcēlāmies uz pirmo kopīgo dzīvokli (nu, vai drīzāk istabu, jo tas bija komunālais dzīvoklis). Ierosināja draugs.
Kad mācījos vidusskolā, tad mums arī bija vairāki cilvēki, kas dzīvoja kopā ar savām otrajām pusēm. Vecāku sapulces šajā kontekstā man šķita īpaši uzjautrinošas apmēram tā, kurš ies uz Jāņa vecāku sapulci, mamma vai sieva?
Dzīvojām kopā dzīvoklī vairāki dzīvokļbiedri (nebija ar viņu attiecību un pat tāda doma, ka varētu būt kopā, likās neaptverama), tad izvācos padzīvot viena (pēc pusgada apmēram sākām šad tad satikties, pavadīt laiku kopā, samīlējāmies), pēc gada ievācos atpakaļ, bet tagad esam lielajā dzīvoklī divi vien. Tā kā principā kopdzīve nebija tāds baigais lielais solis, jo bijām jau kopā dzīvojuši
Abi izlēmām un atradām kopīgu mitekli.
Vecums labs, materiāli nodrošināti bijām abi, attiecības noturīgas un tāpat ciemojāmies viens pie otra visu laiku.
Principā - pavaicāju es. Mainīju dzīvesvietu un, tā kā pie viņa pavadīju lielāko daļu guļamā laika, pavaicāju - man pieteikties vienistabas vai divistabu dzīvoklim, ja viņam nebūtu iebildumu ar mani dzīvot Viņam actiņas iemirdzējās un iespiedzās jā, ka gribot gan.