Man par tēmu bija saruna ar vienu pazīstamu sievieti, kurai dzīvē tā sanācis .. man arī īsti nebija skaidrs, kā viņa savam vīram to visu tā piedeva .. viņas skaidrojums bija, aptuveni, šāds:
"Es nespēju vainot savu vīru, jo mīlu viņu. Lai arī es zinu ar prātu, ka daļēji tā ir arī viņa vaina, tomēr, ja sākšu vainot viņu, tad es zaudēšu cieņu pret vīru un ilgstošā periodā tas nogalinās manas jūtas pret viņu un es to nevēlos. "
Tas notika pirms, apmēram, 6-7 gadiem. Pāris joprojām ir precēti, tiesa viņu attiecības nav rožu dārzs. Cik man zināms, vīrs vairs nav krāpis sievu, bet ar sveci jau klāt stāvējis neesmu.